Es gribēju for fun kaut kādu giveaway uzrīkot un tā kā man skinu nav, iedošu naudu.
Man teica ka tas ir atļauts, bet nekad neesmu neko šādu iepriekš rīkojis.
Bet, nu good luck?
Tātad kā piedalīties šajā cancer giveaway, you ask?
Spied +1 postam.
Iekomentē ciparu (remember to check vai tāds cipars jau nav iekomentēts).
Lai tev ir vismaz 25 posti, lai kurš katrs nepaņem.
Un kādi tad ir noteikumi?
Ne-edito savu postu, not fair.
Nu nepiedalies, ja tev ir mazāk par tiem 25 postiem.
Es nezinu kur es došu, bet gan jau kādam pēc izvēles.
(Paypal - family un friends lai nav refund, Swedbankā, vai arī Etherium cryptocurrency)
Uzvarētājs pēc izvēles man varēs pateikt.
Izlozi beigšu ap 20 datumu, un rezultāti būs ap 22 datumu.
Tas tā lai vairāk cilvēku var joinot.
Es šito daru for fun, nekad neesmu taizījis izlozi. Cerams sanāks.
Visi jau zinam kā tiks izlozēts winneris, caur to figņu kur cipariņus raksta.
Edit: Akka teica lai pasaku no kura skaitļa. Sākam no 1 beidzam pie 100.
Edit1: Redzu 40 answers, 33 upvotes. Katrs kas piedalās upvotojam, tā man būs vieglāk pēc tam nikus salikt. (tam kam ir 30 rep)
Edit3: Ievilksies alga, līdz 23. Slēgšu topiku 23, izlozes beigas 24 (ar rezultātiem).
Izlozes beigas!
Winner - DeFire (Ansis) Good Job!
DeFire a.k.a 100 sensitivity god a.k.a RIP ID mīts a.k.a jābrauc kampingā.
Messadžo mani PM foruma vai stima - stima id man ir ielikts foruma - stima butu labak.
Tak Tu esi tāds āpsis. Paskaties vēl uz t zonam, iet iekšā tur var tikai, kad ir 0:00 un tas ir noteiktais optimālais laiks, kad ct varētu atbrīvoties no ieslodzītajiem. Bet es jau rakstīju, ja līderim ir grūti novadīt un tas prasa ilgāku laiku, tad var piemest, tās 5min vēl klāt, kopā 10min. Ja tev ir mentālas problēmas un ļoti grūti ar saprašanu, tad nelien ct un netaisi te haosu. Novācaties blicīte un ejat kopīgi vienā mapē izspēlējat tiesas, teātrus, talantus un dziedat uz velna paraušaunu, nevis ienākat te un ņirdzat par sīkajiem, kas Jums talantu šovā dzied mazo pumpi. Sekls esi.
Kā jau visas labās lietas, tās sākas ar tomu (to fake DZIVNIEKU). Toms šāva ar mani dogmā, kad vēl mums bija kaut kādi 14 vai 15 gadi un sēdēja ar mani, robi un vēl vienu čali - chiizas, ventrillo serverī un spēlēja spēles. Chiizas bija nereāli rēcīgs fujaks, jo vienu dienu sēdējām ventrillo un viņam nodega monitors, bet viss pārējais vēl strādāja. Džeks to monitoru nocēla no galda un uzlika mātes terēzes bildi tur, kur vajadzētu stāvēt monitoram un muterīte ienākusi istabā nevarēja saprast, kas par sūdiem, jo džeks ar austiņām blenž uz mātes terēzes bildi un runā pa mikrofonu. Tas tāds, viens no spilgtākajiem momentiem, ko par viņu atceros.
Tā nu mēs tur kādus nezinu cik gadus sēdējām ventrillo un tad Chiizas pārvācās uz Angliju, ventrillo laikiem pienāca gals. Tad mēs ar tomu sākām spēlēt visādos healos, kur pārsvarā toms izcēlās ar lamāšanos un atraugāšanos pa mikrofonu, tāpēc arī viņu pieņēma tur par adminu. Man riebās, ka alltalk bija ieslēgts un visi runāja kaut kādu kaku podā, tāpēc es paliku pie sava dogma. Šito es biju aizmirsis, bet acīmredzot mēs ar tomu un Lori vēl tam visam pa vidu esam Terraria spēlējuši un runājuši skype, tad no turienes es pazīstu arī ljoxixu. Atceros, ka dažreiz ar Rausi, shokolaadi (kura atkal ID ir uzmetusi), tomu un dažreiz pat Lorixu, mēs šāvām cw pret kaut kādiem nabagiem un jau tad rēcām par kaut kādām stulbībām. Kaut kur ap maniem 18 gadiem, DOGMs nolēma paņemt pauzi, jo īpašnieks precējās un sievai riebās cs. Man nebija vairs kur spēlēt, tāpēc toms mani uzreiz vilka uz šejieni. Problēma bija tāda, ka man riebās visi šitie jailbreiki, deathruni un surfi, un neuzskatīju tos par cs serveriem, jo pubā un war3 serverī (ja nejaucu ar healu?) nebija baigā aktivitāte, tāpēc man te nebija ko darīt. Labu laiku cs nespēlēju, bet tad aiz nekā nedarīšanas aizvilkos uz spērienu un sāku spēlēt tur. Visus šāvu galvā un servera iemītnieki tajā laikā bija tiešām sakarīgi, tāpēc man tur patika, bet kā jau visas labās lietas, tās beidzas ar Chemiju (spērēju servera īpašnieku, kuram nekad īsti nav izdevies sadzīvot ar saviem administratoriem).
Tā nu man atkal nebija kur spēlēt, tāpēc toms mani pasauca uz ID steamspeaku. Man šķiet, ka pat toreiz bija tā, ka teamspeaks bija pilns līdz malām ar cilvēkiem, tātad nekādas joka lietas te nenotiek. Mūsu sarunai ar tomu pievienojās Akka un ja es pareizi atceros, tad IDenty toreiz vajadzēja puba banteamu un toms mani bija ieteicis akkam. Tā nu es kļuvu par banteamu no zila gaisa un neviens mani te nezināja. Atceros, ka sākumā bija ļoti grūti moderēt sūdzības un reportus, jo biju pieradis pie dogma metodes (un biju ieviesis arī kickā) - ja tu kā admins nobano un par tavu banu ir sūdzība, tad tu esi pirmais, kurš izskata sūdzību, vienalga vai esi banteams vai neesi. Te tās lietas tā nenotika, tāpēc bieži nācās pasvīst, bet demku skatīšanās un čīteru ķeršana man vienmēr izraisījusi prieku, tāpēc nemaz nesūdzējos.
Toreiz par forumu runājot, atceros, ka Jorens tika banots konstanti un konstanti arī teamspeakā izskanēja vārdi "kas, viņš debīls ir vai kā?". Daudzi mēdza kašķēties un rakstīt globālu sūdu, tāpēc baigi lielajā starā par forumu es nebiju. Atceros vēl to, ka toms bija nolēmis taisīt meetu un ņēma mani palīgā, bet es pie sevis domāju, ka no foruma gribu satikt max astoņus cilvēkus un pārējos negribu San Andreas serveri man bija jaunums, tāpēc arī bieži nevarēju izturēt tās stundām ilgās čata sarunas par buggošanu un tos fragu vidjikus, kur čalis desmit minūšu garumā saka "MINUS" pēc katra nošautā čubāra.
Ar laiku jau pie šī visa pieradu un lēnām jau sāku justies kā mājās. Biju iepazinis jau lielu daļu no maniem ID favorītiem - Klāvu, Jogiju, Aidzi, Smukšu, Kaņepsi, mini kaņepsi, nemaz nerunājot jau par iepriekšminētajiem.
Bet tad nāca bēdu laiki un ID serveri nomira un palika tikai steamspeak serveris un forums. Izdzīvoja tikai lojālākie un atceros, ka priecājos par to, ka forumā dienas laikā parādījās kāds jauns ieraksts vai labākajā gadījumā - topiks. Bet tiešām izturējām un dažreiz pat likās, ka serveri nav vajadzīgi, ja ir tāda kompānija.
Tad jau nāca pestītājs Boomix ar savu suds armiju un sākās ID atdzimšana. Ja godīgi, es sākumā neticēju, ka te vispār kaut kas sanāks, jo ja es būtu Burstinieks, es būtu teicis "kas tas tāds identy vispār?" un nemaz te nebūtu nācis spēlēt. Tomēr izrādījās, ka cilvēki bija sakarīgi un spēja sadraudzēties ar mums vecajiem, kas mani ļoti, ļoti priecē.
Tagad jau varu teikt, ka šīs noteikti ir manas interneta mājas un ieskatīšanās forumā jau ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Jā, varbūt dažreiz esmu pārāk kašķīgs, taču tagad jau varu teikt, ka lielāko daļu no ID foruma gribētu satikt kādā tusiņā un pārmīt kādu labu vārdu. Tiešām prieks, ka vēl turamies un novēlu, lai tas izdotos arī turpmāk!
/ Jā, es zinu, ka esmu nereālo penteri atkal sarakstījis, bet man šodien ir freeday un par cik neko nebiju ierakstījis ID 9 gadu topikā, biju vienu garu penteri palicis parādā. Peace!
Sveiciens visiem! Apmēram 2017. gada februāra beigās pietiecos par intervētāju un šeku reku, vairāk kā gads ir pagājis un čaklais Go Hārds beidzot ir izveidojis savu pirmo interviju Identijā... pirmo interviju pa daudziem, daudziem gadiem, sakot godīgi.
Intervijas mērķis - labāk iepazīt mūsu foruma zaļāko iemītnieku. Jautājumi bija spontāni, uz vietas domāti. Kaut kā sanāca vairāk parunāt par dzīvi, ne gamingu, bet tas, manuprāt, bija pozitīvi.
Liels paldies fazijam par piekrišanu, par taustiņu spiešanu 3 stundu garumā un, protams, par superīgām atbildēm. Labākais.
Anyways, daudz lieki nerunāšu. Droši, atstājiet kritiku/ieteikumus, ko vēlaties redzēt turpmākajās intervijās, jo galu galā, šīš intervijas cenšos veidot, lai Jums būtu interesanti. Patīkamu lasīšanu, cheers.
Šīs intervijas mērķis ir mums labāk Tevi iepazīt, tad ar to arī sāksim. Pastāsti mums, no kurienes Tu nāc, ko šobrīd studē, ar ko nodarbojies brīvajā laikā un visu pārējo, ko vēlies piemitināt.
Sākšu ar to, ka esmu ļoti pagodināts, ka tieku intervēts un jūtos ārprātīgi svarīgs, bučas manām fanēm! Esmu no pārpildītās Rīgas, dzīvoju šeit jau visus savus 20ciktur gadus. Studēju alkoholismu ar virzienu informācijas jomā (elektroniskās datubāzes, arhīvi, to veidošana un uzturēšana). Savu brīvo laiku pavadu un arī savu iztiku pelnu ar klasiskā un pludmales volejbola tiesāšanu, ko daru jau kopš 12 gadu vecuma, kad biju sīks pipsis un vajadzēja kaut kā piepelnīties. Gadu laikā jau volejbola tiesāšanu esmu ņēmis daudz nopietnāk un esmu tiesājis spēles gan Eiropas Čempionāta līmenī, gan arī pabijis ārzemēs. Ja neskaita svilpošanu, brīvo laiku patīk pavadīt dejojot ar draugiem vai arī pasākt kaut ko sportisku. Protams, kompis un spēlītes arī aizņem lielu daļu no mana brīvā laika, jo identy rada atkarību.
Minēji, ka studē elektroniskās datubāzes. Kāpēc tieši izvēlējies šo nozari un vai nebūsi viens no tiem studentiem, kurš izmācās vienu un savu dzīvi saista ar pavisam ko citu?
Neesmu no tām spožākajām blondīnēm, tāpēc budžeta vieta spēlēja lielu lomu studiju izvēlē, bet ja neskaita pāris neinteresantus priekšmetus, tad visā visumā esmu ļoti apmierināts ar savu izvēli. Par to vai noteikti izvēlēšos šo kā savu profesiju ir grūti spriest, jo atklāti sakot, vēl ar vien īsti nezinu, kāda profesija man būtu vispiemērotākā. Bieži aizdomājos, ka varētu iet mācīties par tulku, jo ļoti labi pārzinu angļu valodu... līdz man ar kādu ir jārunā, tad izklausos pēc dzēruša Borata. Bet nu nezinu, dzīvos - redzēs!
Zinu un pats jau minēji, ka daudz tava laika aizņem volejbols. Kā un kāpēc sāki nodarboties ar šo sportaveidu? Ir arī kādi lieli sasniegumi?
Volejbola stāsts sākās ar to, ka pametu deju nodarbības, kad gāju 5. klasē. Mammai riebās, ka pēc skolas "eju ārā" un nāku mājās tikai vēlā vakarā, tāpēc viņa mani piespieda iet uz volejbola treniņiem. Protams, kā jau apzinīgs un atlētisks jaunietis, aizgāju uz vienu treniņu un pēc tam vairs negāju, jo volejbols man nemaz tik ļoti nepatika. Vēlāk mamma uzzināja, ka uz treniņiem vairs nestaigāju, ar mīlestību sasita man jerbli un tad, kā jau apzinīgs un sasists jaunietis, atsāku staigāt uz treniņiem.Vasarā aizbraucu uz savu pirmo nometni, kur trenējās Latvijas top volejbola jaunieši un viņus trenēja viens no stingrākajiem un bargākajiem treneriem, par kādu esmu jebkad dzirdējis. Tur nekas cits neatlika kā aiztaisīt muti un spēlēt volejbolu. Sapazinos ar daudz foršiem cilvēkiem, no kuriem daudzi man vēl ar vien ir vieni no labākajiem draugiem. Treniņi un nometnes noteikti bija vislabāk pavadītais laiks manā pusaudža dzīvē, ja esi pusaudzis un nezini ko iesākt - iesaku spēlēt volejbolu! Sasniegumi man gan nav nekādi dižie, tāpēc nevarēšu palielīties.
Es pieņemu, arī Tu esi 12 dzīves gadus pavadījis cietumā, kurā piespiedu kārtā liek mācīties, pildīt mājasdarbus. Varbūt atmiņā ir palicis kāds spilgts, smieklīgs, neparasts atgadījums no vidusskolas gadiem, kuri Tev jau sen aiz muguras?
Kas tik skolas gados netika darīts, ārprāts! Lauzu kaulus, dauzījos apkārt ar meitenēm un visā visumā biju ļoti dīvains jaunietis. Ironiski, ka ejot skolā, vienmēr visi centās izskatīties un izturēties pieaugušāki, jo tas bija stilīgi. Tagad - visi cenšas atgriezties bērnībā, lai izvairītos no atbildības. Īstenībā, es vienmēr centos izvairīties no visādām ķibelēm, bet bieži bara instinkts ņēma virsroku. Šķiet astotajā vai septītajā klasē visas pamatskolas klases braucām nedēļas ceļojumā uz Vāciju, kur palikām trīs dažādās viesnīcās un mūs pieskatīja tikai 6 skolotāji. Nevajag būt matemātikas ģēnijam, lai saprastu, ka vismaz pāris no tiem 70+ bērniem sadarīs kaut kādas blēņas. Iebraucām Berlīnē, pēc nevienam neinteresējošas ekskursijas apmetāmies riktīgi smalkā hotelī. Mantas izpakotas, vakariņas paēstas, ko tagad? Protams, izdomājam, ka jāiet pēc kāda aliņa. Esam varbūt kādi astoņi cilvēki no visas milzīgās kompānijas, bet whatever - alkohols no 16 un vajag taču patēlot pieaugušos. Trīs vecākie džeki savācamies un ejam veikalā, katrs savāc pa divām kastēm alus, jo tak neies jau vienos gulēt un pārējai kompānijai arī alu jānopērk! Okej, viss iet smooth, ejam atpakaļ uz istabiņām, bet tur mūs sagaida pārējā mūsu kompānija ar vismaz divas reizes vairāk alus pudelēm. Izrādās, ka viņi jau par mums ir padomājuši un nopirkuši arī mūsu alus porciju. Nu tad tur mēs arī sēdējām, grupiņa 15gadnieku ar vismaz 100 alus pudelēm. Lieki piebilst, ka tajā vakarā nokrāsoju rozā matus, gandrīz izkritu pa 3. stāva logu un bēgot no skolotājiem aizmirsu, kurā stāvā es dzīvoju. Un protams next dienā bija jābrauc skatīties 3d kino... nekad vēl nebiju tik ļoti lūdzis jēzu, lai neizvemtos no milzīga delfīna, kurš tev peld sejā.
Labi, esam noskaidrojuši, kas Tu esi, no kurienes nāc, dosimies tālāk, lai šī intervija nepārtop par grāmatu 300 lappušu garumā. Dosimies tālāk... pareizāk sakot atpakaļ. Katram no mums ir bijusi bērnība. Mūsdienās novēroju, ka liela daļa bērnu daudz laika pavada pie datora. Pastāsti, kā ar Tevi? Ko bērnībā patika darīt Tev un vai atceries kādu amizantu notikumu no savas bērnības?
Es biju viens no tiem bērniem, kuri vasarā pameta garlaicīgo Rīgas dzīvokli un brauca atpūsties uz vasarnīcu - pie dabas. Var teikt visu savu bērnību esmu nodzīvojies jūras krastā spārdot bumbu, mežā spēlējot kariņus un ceļot štābiņus (kuros vēlāk ievācās bomži), tāpēc visādu amizantu notikumu ir pārāk daudz, lai minētu kādu konkrētu. Bet man ir divi favorīti - viens no bērnības un otrs no jau pusaudžu gadiem. Sāksim ar to, kas no bērnības : Jāsāk ar to, ka tas nebija tas laiks, kad visiem bija pieejama video kamera, bet par laimi, manam bērnības drauga vecākiem bija ļoti labas kvalitātes kamera un pilns ar tukšām kasetēm (jā, toreiz vidjikus ierakstīja video kasetēs). Tas bija gads, kad tikko bija iznākusi šausmu filma The Ring jeb Aplis, kuru mēs abi bijām redzējuši un tad, kad vajadzēja izdomāt, ko mēs tieši filmēsim, mēs izdomājām, ka jāfilmē šausmu filma Kaplis. Scenārijs, protams, bija visai šizofrēnisks, jo ko citu var gribēt no diviem sīčiem, kuri tikuši pie kameras, bet kā labākos momentus varu minēt trīs : pirmais varētu būt intro, kad filmējam kapli un cenšamies fonā taisīt spoku skaņas. Otrs varētu būt tas, kur lienu ārā no ūdens mucas un cenšos tēlot kaut ko ļoti pārdabiski šausmīgu. Trešais - kad es savu bērnības draugu noslaktēju ar kapli. At this point, stāsts nav nemaz tik smieklīgs, bet visa odziņa ir tāda, ka pēc šīs "filmas" uzņemšanas mēs viņu noskatījāmies un ierakstīto kaseti vienkārši atstājām pie tukšajām kasetēm. Pagāja apmēram kāds gads, kad mana kameras biedra sencīši bija nofilmējuši radinieka kāzas un abas ģimenes nosēdās pie TV ekrāna, lai apskatītos, kas tad tieši viņiem no tā visa ieraksta ir sanācis. Mans draugs bija liecinieks gan kāzām, gan šausmu filmas "Kaplis" pirmizrādei publikas priekšā, kura sekoja uzreiz pēc ierakstītajām kāzām. Viņa vecāki histēriski smējās, bet vecvecāki bija šokā.
Mums katram ir sanācis iekļūt neveiklā situācijā. Varbūt vēlies padalīties ar kādu apkaunojošu momentu savā dzīvē?
Un tagad mans apkaunojošākais moments : fast forward uz laiku, kad man ir kādi 17 gadi. Pēc stundām vajag palikt uz konsultācijām, jo mutē smeļas ūdens un matemātikas pierakstos sazīmēti pupsiki vai kaut kas uz to pusi. Treniņš 16:30, konsultācijas beidzas 15:45, bet esmu otrā Rīgas galā. Ir rudens, tāpēc ir samērā auksti un esmu savā ierastajā mētelī, uz muguras smaga soma ar treniņam vajadzīgo un skolas grāmatām. Pifpafbrumbrumtudišpīpčikibrikiblīkšunblākš - knapi paspēju uz treniņu, bet treniņš noritējis veiksmīgi un bez traumām. Ar komandas biedru jābrauc vienā autiņā, tāpēc kopīgi ejam uz pieturu. Esmu atpogājis savu mēteli, jo pēc dušas ir karsti, bet smagā soma vēl ar vien ir uz muguras. Pieturā ir miljons cilvēku, kas man vienmēr riebjas, jo tas nozīmē, ka ar pusi no viņiem būs jāspēlē retake uz vietu autobusā. Ar komandas biedru par kaut ko runājamies, es pagriežos, lai apskatītos vai nenāk autobuss un tieši tajā brīdī man gar seju nobrauc velosipēdists, es pārbīstos un speru soli uz atpakaļu, bet man aiz muguras ir fakin betona miskaste. Kas notiek? Protams, ka es aiz viņas aizķeros un uz muguras iekrītu tajā miskastē, mana mugursoma iesprūst tajā skārda spainī un es ar savu fakin mēteli vāļājos pa to miskasti un netieku ārā. Uz tās miskastes breikdencoju nu vismaz 30 sekundes, bet kad beidzot tiku no viņas ārā, es paskatījos uz savu komandas biedru, viņš bija gandrīz miris no smiekliem... kopā ar vismaz pusi no cilvēkiem, kuri ar mums stāvēja tajā pieturā. Otra puse no cilvēkiem noteikti domāja, ka esmu kaut kāds dzērājs, kurš nemāk lietot miskastes. Kas ir pats trakākais? Tas, ka man ar tiem cilvēkiem bija jābrauc pārbāztā autobusā un mans komandas biedrs nevarēja beigt smieties visas 20 minūtes, kamēr braucām uz mājām. Man vēl nekad nebija bijis tik liels kauns par savu tizlumu.
Tu mums esi īpašs foruma lietotājs. Izcelies, vizmaz manās acīs, gan ar mūzikas gaumi, gan ar domāšanu kā tādu. Bet ir viena lieta, kas Identijā daudziem ir kā tāda mistērija... Tu un zaļā krāsa. Stāsti, kā tas sākās un kāpēc zaļā krāsa Tevi tik ļoti piesaista?
Mana pirmā draudzene bija apmāta ar zaļo krāsu... un es biju apmāts ar viņu, pavisam vienkārši. Viņa bija tik forša, ka pielipināja man savu atkarību un tagad man zaļā krāsa ir ikdiena. Mana istaba ir zaļa, mana gardarobe ir zaļa, manas mīļākās mantas ir zaļas un tā ir krāsa, kas mani nomierina. Zini to vidjiku par omi, kura ir viscaur zaļa? Nu, es esmu kaut kas uz to pusi, tikai ne tik ekstrēmā līmenī
Tas noved pie mana nākamā jautājuma. Tev ir iespēja saņemt 3 miljonus eiro, bet saņemot tos, Tev uzreiz pazūd spēja saskatīt zaļo krāsu. Uz visu mūžu. Vai Tu šo naudu pieņemtu?
tu esi maksimāls dibens... kāds tiks sadurts par šito... bet jā, protams, ņemtu naudu. Melna krāsa arī man patīk
Vēlos arī noskaidrot Tavu viedokli un aicināt arī lasītājus iesaistīties diskusijā komentāros par šīm tēmām. Mūsdienu tehnoloģijas... jaunieši... dzīve... Kā, tavuprāt, tehnoloģijas ietekmē cilvēka, it īpaši jauniešu spēju domāt? Varbūt pat uzskati, ka tehnoloģijas ir sava veida cilvēku degradēšana?
Es šo uzskatu par ļoti sarežģītu tēmu, jo ir tik daudz faktoru ko ņemt vērā, kad par šo diskutē. Bet mana nostāja ir tāda, ka tehnoloģijas, vismaz bērna gados, ir vajadzīgas tikai tik, cik saziņai ar vecākiem. Protams, esmu vēl tālu no bērnu audzināšanas, bet savam bērnam internetu es atļautu lietot tikai no kādiem 14 gadiem, jo mūsdienās redzam visādus veļas pulveru ēdājus un bērnus, kuri domā, ka slendermens ir īsts. Tāpēc es uzskatu, ka vecākiem jāseko līdzi saviem bērniem arī internetā, ne tikai realitātē, vismaz līdz brīdim, kad bērns saprot, ka mazgāšanas līdzekļi nav domāti ēšanai. Par to vai tehnoloģijas degradē jauniešus - man šķiet, ka mums vienbalsīgi būtu jāpiekrīt tam, ka tā tiešām ir, jo kā jau iepriekš minēju, bērni par katrām varītēm cenšas justies pieaugušāki un tehnoloģijas šo noteikti pasliktina. Par piemēru varu minēt instagramu, maza meitene piereģistrējas instagramā, pieseko kādai no amerikāņu slavenībām, kura krata savu dupsi un ar to pelna laikus. Kas notiek mazās meitenes prātā? "oo, tik daudz cilvēkiem tas patīk? es darīšu tā pat!" un tā arī rodas tie cringe vidjiki, kuri nekad nepazūd no interneta. Bet no otras puses skatoties, zinot to, cik bērni ir ļauni un ir gatavi piekaut savus vienaudžus tikai tāpēc, ka viņu vecāki viņiem nenopērk krutu smart-founu, es labāk gribu, lai mana meita ēd veļaspulveri un krata dirsu, ne kā, lai skolā viņu apceltu visi viņas vienaudži. Tough life, tough choices.
Kas, tavuprāt, cilvēku padara patiesi laimīgu? Nauda, mīlestība, vai varbūt laime ir tikai īslaicīgs termins un nav lemta pastāvēt mūžīgi?
Cilvēki ir daudz un dažādi. Ir tādi, kuriem jābūt uzmanības centrā, kuri alkst panākumus un slavu, bet ir arī tādi, kuriem pietiek ar pāris labiem draugiem, labu mūziku un mazliet naudas kabatā. Uzskatu, ka cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības, tāpēc man patīk domāt, ka visa pamatā jābūt mīlestībai un labām attiecībām. Mīlestībai pret draudzību, pret savu ģimeni un pat mīlestībai pret darbu, ar ko pelni iztiku - ja viss sākas ar mīlestību, tad laime nav nekur tālu jāmeklē. Un esmu arī cilvēks, kurš uzskata, ka ja labi izturēsies pret citiem, tad citi izturēsies labi arī pret tevi. Laikam esmu pārlieku pozitīvs vai arī baigi naivs
Parunāsim par kaut ko zaļu... Marihuāna ir apspriesta no visām pusēm. Ir kaitīga, nav kaitīga, cilvēki par to strīdas pat šodien. Kāda ir Tava nostāja pret šo ''nekaitīgo'' narkotiku? Varbūt pat Tev ir kāds interesants ''high-story'' no pieredzes?
Kā Nice and Smooth dziesmā : "Too much of anything can make you an addict", ko es ļoti bieži pieminu ikdienā. Daudzi uzskata, ka marihuāna neizraisa fizisku atkarību, bet tikai mentālu atkarību. Bet beigu beigās, atkarība ir un paliek atkarība. Labāk ņemt ar mēru un neriskēt. Uzskatu, ka marihuāna noteikti nav sliktāka par alkoholu, bet tomēr laikam ir iemesls, kāpēc marihuāna nav legāls pasākums. Par high story gan neko nezinu, jo man bail no augstuma.
Identijs ir kļuvis par diezgan lielu manas dzīves sastāvdaļu. Taču Tu šeit uzturies krietni, krietni ilgāk. Nu, tad ļausim nostaļģijai vaļu. Stāsti, kā Tu atradi savu ceļu līdz šīm virtuālajām mājām? Kāpēc Tu, pēc visiem šiem gadiem, joprojām uzturies šajā komūnā, kas Tevi piesaista?
Bija tā, ka es biju ārprātīgi liels 1.6 fans un ļoti ilgu laiku biju uzturējies citā projektā, bet par cik laiks iet uz priekšu un cilvēki izvēlas citas prioritātes, projektu likvidēja un nācās meklēt kaut ko citu. Tajā projektā arī iepazinos ar vienu no spilgtākajām Identy personībām Tomu a.k.a. Tokyo Drift DZIVNIEKU, kurš man pēc tiem 10 gadiem vēl ar vien ļoti patīk. Pirms Identy vēl paspēju pievienoties pokemoniskajam kickam, bet pēc visādām domstarpībām, es no turienes pazudu. Tad vienu dienu Toms man prasīja "eu, negribi ienākt teamspeakā?" es ienācu, tur bija Akkucis un Rausis. Identijam vajadzēja 1.6 servera banteam un akka uzticēja šo amatu man, kaut arī vienīgais, ko par mani zināja ir tas, ka Toms teica, ka esmu normāls čumaks. Tā nu kopš tās dienas esmu šeit un nav ko nožēlot
Kas Identijā laika gaitā ir mainījies? Ko Tu pats personīgi vēlētos mainīt mūsu virtuālajās mājās?
Bija laiks, kad Identy serveru tīkls sastāvēja no teamspeak servera un foruma. Izmantošu izdevību un teikšu paldies visiem, kuri palika ar mums tajos grūtajos laikos (arī tev, GoHard ) ! Bet teikšu godīgi, cilvēki no šī komjunitija ir tik daudzpusīgi superīgi, ka nevienam neinteresēja, ka nav serveru, kur uzspēlēt. Galvenais bija tas, ka varēja ar visiem parunāties. Ko es vēlētos mainīt? Ļoti grūts jautājums, jo pēdējā gada laikā tik daudz kas ir mainījies un nācis klāt. Varbūt vairāk zaļās krāsas forumā?
Kādu Tu redzi Identy nākotni pēc 5 gadiem? Vai joprojām būsim aktīvākais, lielākais un superīgākais komūns Baltijā?
Redzot to, ka 12os dienā serveri ir gandrīz pilni un zinot, cik čakls ir Boomix un cik akurāts ir akka, mēs mierīgi varam būt top komūns Baltijā arī pēc pieciem gadiem. Gaidāmi jaunumi serveros un webā, tā kā noteikti paliksim vēl lielāki un smukāki!
Ko Tu vēlētos novēlēt visiem intervijas lasītājiem?
Vēlos atvainoties to, ka tik daudz esmu sarakstījis un noteikti novēlu pacietību lasīšanā, bet ja kas - Go Hards vainīgs, jo izdomājis tādus jautājumus, kuri man liek pļāpāt tik anormāli daudz. Ceru, ka ir sanācis kaut cik interesanti un novēlu arī citiem tikt intervētiem, jo man tiešām bija ļoti interesanti šito visu drukāt un jau vairākas reizes sanāca sasmaidīties. Ak jā, un visu to zaļāko!
Sveiks lai dzīvo, sveiks lai dzīvo, lai dzīīīīvo sveiks - Rausis
šodien viņam paliek 22 gadi, bet tas nekas, jo tie ir tikai 22, tie nav 69
Novēlu daudz, daudz lietas kuras neuzskaitīšu, bet visvairāk novēlu iemācīties mest granātas @ csgo un vēl nebūt bottomfragerim. ( bet ja nopietni, tad to veselību, naudiņu un ljubestību, un tikpat labus draugus cik esam mēs - es, ljoha, koms, faz, robis, kikijs, silvis, yoksis un vēl 10 kurus neatceros )
Lai Tev laime brauc ar dampi, Veselība pakaļ skrien, Naudas maks lai dabū krampi No tiem spožiem latiņiem. eirikiem
