akka

Zivis ir ūdenī dzīvojoši mugurkaulnieki, kuri elpo ar žaunām un to pārvietošanos nodrošina spuras.

jā, un cilvēki pārvietojas ar ādu

Zivis (Pisces) ir ūdenī dzīvojoši mugurkaulnieki. Ar retiem izņēmumiem zivis apdzīvo visus zemeslodes ūdensbaseinus, tās pielāgojušās visdažādākajiem ūdens vides apstākļiem no ekvatora līdz poliem, no okeānu dzīlēm un apakšzemes ūdeņiem līdz pat augstu kalnu avotiem. Pie zivju virsklases pieder ārkārtīgi daudz formu: recento zivju vien ir vairāk nekā 20 tūkstoši sugu.

Zivis (arī apaļmutniekus) pēta zooloģijas apakšnozare — ihtioloģija. Izmirušās zivis pēta paleoihtioloģija.

Zivju uzbūve pielāgota aktīvam, kustīgam dzīves veidam ūdenī, aktīvai barības satveršanai ar košanai piemērotiem žokļiem. Zivis elpo ar žaunām, kas atrodas uz žaunu loku ārējām malām, žaunu loki sadalīti kustīgi savienotos posmos. Peldēšanā galvenā nozīme parasti ir astes nodalījuma sāniskām kustībām. Ķermenis vairumam zivju klāts zvīņām, ir īsti zobi; pāra ekstremitātes — krūšu un vēdera spuras regulē kustību, nepāra spuras darbojas kā stabilizatori. Bez labi attīstītiem ožas, redzes un līdzsvara-dzirdes maņu orgāniem ir, tāpat kā apaļmutniekiem, arī sānu līnijas maņu orgāni, kas attīstījušies ādā. Asinsrites loks vairumam zivju ir viens, ar nesajauktām asinīm. Sirdī ir tikai venozas asinis. Skelets skrimšļa vai kaula. Galvaskauss sastāv no nekustīgi ar mugurkaulu savienotas galvaskausa kapsulas un viscerālā skeleta, kas savukārt sastāv no kopā ar galvaskausu savienotiem skeleta lokiem, kuri balsta žokļu aparātu un žaunu aparātu.

Ūdeņos, kuros dzīvo zivis, ir atšķirīgs ūdens sāļums, skābekļa daudzums un temperatūra. Palielinoties dziļumam, pieaug ūdens spiediens, samazinās apgaismojums un pasliktinās barošanās apstākļi. Evolūcijas procesā zivis pielāgojušās dzīvei dažādās ūdenstilpēs un to daļās. Vairākums zivju dzīvo jūrās. Daļa no tām mīt ūdens klaidā (haizivis, tunči un mencas), citas - gultnei tuvos slāņos vai uz gultnes (rajas un plekstes). Daļa saldūdens zivju ir pielāgojušās dzīvei stāvošos ūdeņos (karūsas un līņi), daļa - tikai tekošā ūdenī (foreles un salates). Saldūdens zivis, tāpat kā jūras zivis, uzturas gan brīvā ūdenī, gan pie gultnes. Caurceļotājas zivis (stores, ketas un dažas siļķu sugas) noteiktos dzīves periodos dzīvo jūrā, citos - upēs.

Zivju ķermenis sastāv no galvas, vidukļa un astes. Šo nodalījumu robežas iezīmē žaunu vāki un anālā atvere (viduklim). Aste beidzas ar astes spuru. Lokot vidukli un asti, zivs virzās uz priekšu. Bez astes spuras zivīm ir vēl pārskaita krūšu un vēdera spuras - viena vai vairākas muguras spuras un anālā spura. Kustinot krūšu un vēdera spuru, zivis ienirst ūdenī, kā arī uzpeld virspusē, izdara pagriezienus un notur līdzsvaru. Muguras un anālā spura kustību laikā nodrošina stabilitāti. Vairākumam zivju ir plūdlīnijas forma. Pārvietošanās laikā tā samazina ūdens pretestību. Zivju ķermeni parasti klāj zvīņas. Katras zvīņas priekšgals ir iegrimis ādā, bet pakaļgals uzgulst nākamajai zvīņai. Šāda dakstiņveidīgi sakārtota ķermeņa sega aizsargā ķermeni no mehāniskiem bojājumiem un neapgrūtina kustības. Zvīņas veidojas ādā kā plānas plātnītes, kas palielinās, zivij augot. Pēc zvīņu koncentriskajiem gredzeniem var noteikt zivs vecumu un ķermeņa garumu iepriekšējos dzīves gados. Zvīņas no ārpuses pārklātas ar gļotām, ko izdala ādas dziedzeri, tā samazinot ķermeņa berzi pret ūdeni. Zivju krāsa ir dažāda. Zivīm, kuras dzīvo starp ūdensaugiem, piemēram, līdakai vai asarim, ir tumši zaļa mugura, gaišāki sāni ar tumšām šķērsjoslām un iedzeltens vēders. Zivīm, kuras uzturas gultnes tuvumā, augšpuse ir tumša, apakšpuse - parasti gaiša. Ūdens augšējos slāņos dzīvojošās zivis ir sidrabotas. Krāsa var izmainīties atkarībā no apkārtējās vides krāsas. Piemēram, ja asaris pāriet dzīvot uz vietu, kur ūdensaugu ir maz, tad pēc kāda laika tas kļūst gaišāks. Zivju galvā ir viens pāris acu. Ar tām zivis atšķir tuvumā esošos priekšmetus. Uz priekšu no acīm atrodas nāsis. Tās sniedzas līdz ožas orgāniem - diviem maisiņiem ar maņas šūnām. Zivis atšķir skaņas. Dzirdes orgāni tām atrodas galvaskausā. Ir pierādīts, ka zivis izdod skaņas, kuras cilvēks bez speciālām ierīcēm parasti nedzird. Skaņu signalizācijai zivju dzīvē ir liela nozīme. Uz zivju ķermeņa ir taustes un garšas šūnu grupas, bet dažām zivīm (piemēram, sazānam jeb savvaļas karpai) uz lūpām ir taustes orgāni - taustekļi. Gar abiem ķermeņa sāniem stiepjas punktveidīgu poru līnija. Poras saplūst gareniskajā kanālā. Kanāla sienās iesniedzas nervu atzaru gali. Tas viss veido sānu līnijas orgānus, kas ļauj zivij sajust ūdens straumju virzienu un spēku, zivs iegrimes dziļumu un tuvošanos zemūdens priekšmetiem.