Jump to content
de.

Mazliet Pārdomām.

Recommended Posts

Šoreiz nerakstīšu pats savas atziņas un domas, jo atradu šo ļoti labo pārdomu lasāmgabalu, kurš man ļoti iepatikās. :)

 

Neviens no mums nav ne perfekts, ne ideāls, katram piemīt savi plusi un mīnusi. Taču katrs no mums ir unikāls tieši ar to, ka ir savādāks. Ir tik bezjēdzīgi salīdzināt un nosodīt cilvēkus, spriedelēt par viņu grēkiem un vājībām. Tomēr nez kāpēc mēs tā darām. Visabsurdāk ir spriedelēt pa to, kurš dzīvē ir cik pelnījis. Bieži vien mums šķiet, ka tā tur neglītā tenku kule nav pelnījusi ne labu darbu, ne skaistu vīru, - kāpēc viņai ir, bet man nav - tik foršai, gudrai, lieliskai?! Reizēm mēs spriedelējām tā, it kā būtu bijuši šiem cilvēkiem līdzās no dzimšanas ik dienu, - mēs zinām visus viņu grēkus, vājības, rakstura iezīmes, kaut nereti mēs šos cilvēkus lāga pat nepazīstam. Citreiz gadās, ka arī tos cilvēkus, kurus labi pazīstam, sākam uzlūkot kā svešos, piedēvējot viņiem drīzāk jau savus noliegtos grēkus. Jo cilvēks ārpasauli redz tādu, kāda ir viņa iekšējā pasaule..

Kāpēc ir tik viegli noticēt sliktajam, bet tik grūti - labajam? Traucē sliktā pieredze, - esam pārāk bieži vīlušies cilvēkos, tikuši nodoti, piekrāpti, sāpināti?! Nē, ne jau tas mums traucē. Traucē tas, ka mēs nespējam atlaist. Kristietībā ir 2 jēdzieni - "piedot" un "atlaist". Tikai nesen sapratu, ko nozīmē "atlaist". Arī man tā bija liela problēma gadu garumā. Pirms 7 gadiem es Dievam apsolīju, ka piedošu visiem, kuri man darījuši pāri. Es piedevu, taču atlaist nespēju vēl gadiem ilgi un tā bija mana problēma. Piedošana ir kā solījums šim cilvēkam neatmaksāt ar ļaunu, neuzbrukt. Taču tikai piedodot, tu nespēj mierīgi uzlūkot šo cilvēku un traumatisko notikumu. Atlaišana tā ir spēja mierīgu sirdi uzlūkot savu pāridarītāju, liekot mieru pagātnei, neatskatoties vairs tajā un neļaujot tai ietekmēt ne tavu tagadni, ne nākotni. Piedot ir salīdzinoši viegli, bet atlaist gana grūti. Ja mēs nespējam atlaist ne citiem, ne sev savus grēkus un pārinodarījumus, mēs neapzināti ticam ļaunajam, visu laiku gaidām situācijas atkārtošanos, atriebību un galu galā šie pagātnes neatlaistie notikumi izposta tagadni un nākotni.

Mums dažreiz šķiet - es esmu tik labs, es nevienam neko ļaunu nedaru, nevēlu - nu gandrīz vai svētais. Taču tik bieži mēs neapjaušam, kādu postu nodarām ar savām negatīvajām domām sev un citiem. Psihiskajai enerģijai piemīt milzu spēks. Dažiem izteikti piemīt talants tikai ar sliktu domu spēku uzsūtīt saviem "pāridarītājiem" nelaimes un slimības, bet pēc tam līksmot, - re kā Dievs viņus nolika pie vietas, es jau neko sliktu nedarīju un nevēlēju. Taču līksmojot par Dieva taisno sodu(jo manuprāt Dievs nevienu nesoda, - cilvēks pats sevi soda), tas ir, - otra nelaimi - pelnītu, vai nepelnītu, cilvēks iestrēgst savā attīstības ceļā un paliek vienā noteiktā režīmā tik ilgi, kamēr neapjēdz savu kļūdu. Nav jau obligāti jālād tas otrs cilvēks, vai jāvēl viņam nelaime. Pietiek vienkārši vārīties nepatikā un naidā dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi. Nereti mēs visvairāk ienīstam nevis tos, kuri speciāli mums ļaunu darījuši, bet tos, kuri aizskāruši mūsu lepnību. Un protams, visvairāk mēs dusmojamies uz tiem, kurus visvairāk mīlam. No mīlestības līdz naidam tikai viens solis. Līdz ar to mēs visvairāk mokām, sāpinām un pazemojām nevis tos, kuri mums nepatīk, bet tos, kurus mēs mīlam visvairāk.

Cik gan jauki būtu, ja mēs spētu dzīvot saticībā un mīlestībā, spējot ne tikai piedot, bet arī atlaist. Ja mūsu dusmas nebūtu stiprākas par saprātu, ja mūsu vēlme pēc miera būtu patiesāka, nekā pēc konfliktiem... Tomēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam tiekties uz pilnību. Mēs esam uz šīs zemes, lai mācītos mīlēt tā, kā mīlēja Jēzus.

Ja kāds apgalvos, ka jau prot tā mīlēt, nenodzīvojis pat pusi no savas dzīves, vai teiks, ka ir bez grēka, vai labāks par pārējiem, tad man radīsies iespaids, ka šis cilvēks ir kā slikts skolnieks, kurš pametis skolu sava pārākuma apziņas dēļ. Tāds cilvēks protams kritizēs pārējos, jo tikai kritizējot un nopeļot, tu vari justies labāks par citiem. Lai spētu mainīties un augt, ir vajadzīgas lielas pūles un daudzi gadi. Tikai svētajiem tas ir izdevies īsā laika posmā. Tāpēc mācīsimies mīlēt viens otru ar visiem viņu trūkumiem, jo tikai mīlestība, nevis asa kritika spēj mainīt un veidot. Ja skolā bērnam visu laiku saka, ka viņš ir stulbs, slikts un slinks, - viņam zudīs motivācija censties, jo viņš būs radis pie tā, ka, lai kā censtos, viņu tik un tā kritizēs un rās. Tāds bērns var atmest visam ar roku, - esmu pārāk stulbs un nekam nederu, tā pat man nav jēgas censties, jo nekas man nesanāk. Bet, ja bērnu māca ar mīlestību un uzslavē viņa centienus, viņam rodas dabiska vēlme visu izdarīt vēl labāk. Arī mēs esam savā būtībā tikai bērni, kuriem ļoti, ļoti vajag mīlestības un atzinības, kas motivētu darīt visu pēc iespējas labāk.

Cik daudzi gan cilvēki nebūtu izdarījuši pašnāvības, nodzērušies vai kļuvuši par narkomāniem, ja līdzcilvēki biežāk būtu teikuši nevis: "No tevis nekas nesanāks! Nemēģini, tu nespēsi! O, tu pabeidzi augstskolu, es neticēju, ka tāds, kā tu pabeigs pat vidusskolu! Neskaties uz to puisi/meiteni, viņš/viņa nav tava līmeņa utt.", bet gan: "Tu to vari! Tev sanāks! Nepadodies, mēģini! Tu esi foršs, skaists, gudrs! Tu esi pelnījis vislabāko! Es Tevi mīlu!"

 

Link to comment
Share on other sites

Guest
This topic is now closed to further replies.


×