šausmas gohard tev padodas šis tik fucking ļoti , atvainojos par vārdu izvēli Q_Q , gaidiju no crybaby ļoti garas un pamatojošas atbildes un saņemo arī to , super paldies puikas labs darbs !!!!
Sveiciens visiem! Apmēram 2017. gada februāra beigās pietiecos par intervētāju un šeku reku, vairāk kā gads ir pagājis un čaklais Go Hārds beidzot ir izveidojis savu pirmo interviju Identijā... pirmo interviju pa daudziem, daudziem gadiem, sakot godīgi.
Intervijas mērķis - labāk iepazīt mūsu foruma zaļāko iemītnieku. Jautājumi bija spontāni, uz vietas domāti. Kaut kā sanāca vairāk parunāt par dzīvi, ne gamingu, bet tas, manuprāt, bija pozitīvi.
Liels paldies fazijam par piekrišanu, par taustiņu spiešanu 3 stundu garumā un, protams, par superīgām atbildēm. Labākais.
Anyways, daudz lieki nerunāšu. Droši, atstājiet kritiku/ieteikumus, ko vēlaties redzēt turpmākajās intervijās, jo galu galā, šīš intervijas cenšos veidot, lai Jums būtu interesanti. Patīkamu lasīšanu, cheers.
Šīs intervijas mērķis ir mums labāk Tevi iepazīt, tad ar to arī sāksim. Pastāsti mums, no kurienes Tu nāc, ko šobrīd studē, ar ko nodarbojies brīvajā laikā un visu pārējo, ko vēlies piemitināt.
Sākšu ar to, ka esmu ļoti pagodināts, ka tieku intervēts un jūtos ārprātīgi svarīgs, bučas manām fanēm! Esmu no pārpildītās Rīgas, dzīvoju šeit jau visus savus 20ciktur gadus. Studēju alkoholismu ar virzienu informācijas jomā (elektroniskās datubāzes, arhīvi, to veidošana un uzturēšana). Savu brīvo laiku pavadu un arī savu iztiku pelnu ar klasiskā un pludmales volejbola tiesāšanu, ko daru jau kopš 12 gadu vecuma, kad biju sīks pipsis un vajadzēja kaut kā piepelnīties. Gadu laikā jau volejbola tiesāšanu esmu ņēmis daudz nopietnāk un esmu tiesājis spēles gan Eiropas Čempionāta līmenī, gan arī pabijis ārzemēs. Ja neskaita svilpošanu, brīvo laiku patīk pavadīt dejojot ar draugiem vai arī pasākt kaut ko sportisku. Protams, kompis un spēlītes arī aizņem lielu daļu no mana brīvā laika, jo identy rada atkarību.
Minēji, ka studē elektroniskās datubāzes. Kāpēc tieši izvēlējies šo nozari un vai nebūsi viens no tiem studentiem, kurš izmācās vienu un savu dzīvi saista ar pavisam ko citu?
Neesmu no tām spožākajām blondīnēm, tāpēc budžeta vieta spēlēja lielu lomu studiju izvēlē, bet ja neskaita pāris neinteresantus priekšmetus, tad visā visumā esmu ļoti apmierināts ar savu izvēli. Par to vai noteikti izvēlēšos šo kā savu profesiju ir grūti spriest, jo atklāti sakot, vēl ar vien īsti nezinu, kāda profesija man būtu vispiemērotākā. Bieži aizdomājos, ka varētu iet mācīties par tulku, jo ļoti labi pārzinu angļu valodu... līdz man ar kādu ir jārunā, tad izklausos pēc dzēruša Borata. Bet nu nezinu, dzīvos - redzēs!
Zinu un pats jau minēji, ka daudz tava laika aizņem volejbols. Kā un kāpēc sāki nodarboties ar šo sportaveidu? Ir arī kādi lieli sasniegumi?
Volejbola stāsts sākās ar to, ka pametu deju nodarbības, kad gāju 5. klasē. Mammai riebās, ka pēc skolas "eju ārā" un nāku mājās tikai vēlā vakarā, tāpēc viņa mani piespieda iet uz volejbola treniņiem. Protams, kā jau apzinīgs un atlētisks jaunietis, aizgāju uz vienu treniņu un pēc tam vairs negāju, jo volejbols man nemaz tik ļoti nepatika. Vēlāk mamma uzzināja, ka uz treniņiem vairs nestaigāju, ar mīlestību sasita man jerbli un tad, kā jau apzinīgs un sasists jaunietis, atsāku staigāt uz treniņiem.Vasarā aizbraucu uz savu pirmo nometni, kur trenējās Latvijas top volejbola jaunieši un viņus trenēja viens no stingrākajiem un bargākajiem treneriem, par kādu esmu jebkad dzirdējis. Tur nekas cits neatlika kā aiztaisīt muti un spēlēt volejbolu. Sapazinos ar daudz foršiem cilvēkiem, no kuriem daudzi man vēl ar vien ir vieni no labākajiem draugiem. Treniņi un nometnes noteikti bija vislabāk pavadītais laiks manā pusaudža dzīvē, ja esi pusaudzis un nezini ko iesākt - iesaku spēlēt volejbolu! Sasniegumi man gan nav nekādi dižie, tāpēc nevarēšu palielīties.
Es pieņemu, arī Tu esi 12 dzīves gadus pavadījis cietumā, kurā piespiedu kārtā liek mācīties, pildīt mājasdarbus. Varbūt atmiņā ir palicis kāds spilgts, smieklīgs, neparasts atgadījums no vidusskolas gadiem, kuri Tev jau sen aiz muguras?
Kas tik skolas gados netika darīts, ārprāts! Lauzu kaulus, dauzījos apkārt ar meitenēm un visā visumā biju ļoti dīvains jaunietis. Ironiski, ka ejot skolā, vienmēr visi centās izskatīties un izturēties pieaugušāki, jo tas bija stilīgi. Tagad - visi cenšas atgriezties bērnībā, lai izvairītos no atbildības. Īstenībā, es vienmēr centos izvairīties no visādām ķibelēm, bet bieži bara instinkts ņēma virsroku. Šķiet astotajā vai septītajā klasē visas pamatskolas klases braucām nedēļas ceļojumā uz Vāciju, kur palikām trīs dažādās viesnīcās un mūs pieskatīja tikai 6 skolotāji. Nevajag būt matemātikas ģēnijam, lai saprastu, ka vismaz pāris no tiem 70+ bērniem sadarīs kaut kādas blēņas. Iebraucām Berlīnē, pēc nevienam neinteresējošas ekskursijas apmetāmies riktīgi smalkā hotelī. Mantas izpakotas, vakariņas paēstas, ko tagad? Protams, izdomājam, ka jāiet pēc kāda aliņa. Esam varbūt kādi astoņi cilvēki no visas milzīgās kompānijas, bet whatever - alkohols no 16 un vajag taču patēlot pieaugušos. Trīs vecākie džeki savācamies un ejam veikalā, katrs savāc pa divām kastēm alus, jo tak neies jau vienos gulēt un pārējai kompānijai arī alu jānopērk! Okej, viss iet smooth, ejam atpakaļ uz istabiņām, bet tur mūs sagaida pārējā mūsu kompānija ar vismaz divas reizes vairāk alus pudelēm. Izrādās, ka viņi jau par mums ir padomājuši un nopirkuši arī mūsu alus porciju. Nu tad tur mēs arī sēdējām, grupiņa 15gadnieku ar vismaz 100 alus pudelēm. Lieki piebilst, ka tajā vakarā nokrāsoju rozā matus, gandrīz izkritu pa 3. stāva logu un bēgot no skolotājiem aizmirsu, kurā stāvā es dzīvoju. Un protams next dienā bija jābrauc skatīties 3d kino... nekad vēl nebiju tik ļoti lūdzis jēzu, lai neizvemtos no milzīga delfīna, kurš tev peld sejā.
Labi, esam noskaidrojuši, kas Tu esi, no kurienes nāc, dosimies tālāk, lai šī intervija nepārtop par grāmatu 300 lappušu garumā. Dosimies tālāk... pareizāk sakot atpakaļ. Katram no mums ir bijusi bērnība. Mūsdienās novēroju, ka liela daļa bērnu daudz laika pavada pie datora. Pastāsti, kā ar Tevi? Ko bērnībā patika darīt Tev un vai atceries kādu amizantu notikumu no savas bērnības?
Es biju viens no tiem bērniem, kuri vasarā pameta garlaicīgo Rīgas dzīvokli un brauca atpūsties uz vasarnīcu - pie dabas. Var teikt visu savu bērnību esmu nodzīvojies jūras krastā spārdot bumbu, mežā spēlējot kariņus un ceļot štābiņus (kuros vēlāk ievācās bomži), tāpēc visādu amizantu notikumu ir pārāk daudz, lai minētu kādu konkrētu. Bet man ir divi favorīti - viens no bērnības un otrs no jau pusaudžu gadiem. Sāksim ar to, kas no bērnības : Jāsāk ar to, ka tas nebija tas laiks, kad visiem bija pieejama video kamera, bet par laimi, manam bērnības drauga vecākiem bija ļoti labas kvalitātes kamera un pilns ar tukšām kasetēm (jā, toreiz vidjikus ierakstīja video kasetēs). Tas bija gads, kad tikko bija iznākusi šausmu filma The Ring jeb Aplis, kuru mēs abi bijām redzējuši un tad, kad vajadzēja izdomāt, ko mēs tieši filmēsim, mēs izdomājām, ka jāfilmē šausmu filma Kaplis. Scenārijs, protams, bija visai šizofrēnisks, jo ko citu var gribēt no diviem sīčiem, kuri tikuši pie kameras, bet kā labākos momentus varu minēt trīs : pirmais varētu būt intro, kad filmējam kapli un cenšamies fonā taisīt spoku skaņas. Otrs varētu būt tas, kur lienu ārā no ūdens mucas un cenšos tēlot kaut ko ļoti pārdabiski šausmīgu. Trešais - kad es savu bērnības draugu noslaktēju ar kapli. At this point, stāsts nav nemaz tik smieklīgs, bet visa odziņa ir tāda, ka pēc šīs "filmas" uzņemšanas mēs viņu noskatījāmies un ierakstīto kaseti vienkārši atstājām pie tukšajām kasetēm. Pagāja apmēram kāds gads, kad mana kameras biedra sencīši bija nofilmējuši radinieka kāzas un abas ģimenes nosēdās pie TV ekrāna, lai apskatītos, kas tad tieši viņiem no tā visa ieraksta ir sanācis. Mans draugs bija liecinieks gan kāzām, gan šausmu filmas "Kaplis" pirmizrādei publikas priekšā, kura sekoja uzreiz pēc ierakstītajām kāzām. Viņa vecāki histēriski smējās, bet vecvecāki bija šokā.
Mums katram ir sanācis iekļūt neveiklā situācijā. Varbūt vēlies padalīties ar kādu apkaunojošu momentu savā dzīvē?
Un tagad mans apkaunojošākais moments : fast forward uz laiku, kad man ir kādi 17 gadi. Pēc stundām vajag palikt uz konsultācijām, jo mutē smeļas ūdens un matemātikas pierakstos sazīmēti pupsiki vai kaut kas uz to pusi. Treniņš 16:30, konsultācijas beidzas 15:45, bet esmu otrā Rīgas galā. Ir rudens, tāpēc ir samērā auksti un esmu savā ierastajā mētelī, uz muguras smaga soma ar treniņam vajadzīgo un skolas grāmatām. Pifpafbrumbrumtudišpīpčikibrikiblīkšunblākš - knapi paspēju uz treniņu, bet treniņš noritējis veiksmīgi un bez traumām. Ar komandas biedru jābrauc vienā autiņā, tāpēc kopīgi ejam uz pieturu. Esmu atpogājis savu mēteli, jo pēc dušas ir karsti, bet smagā soma vēl ar vien ir uz muguras. Pieturā ir miljons cilvēku, kas man vienmēr riebjas, jo tas nozīmē, ka ar pusi no viņiem būs jāspēlē retake uz vietu autobusā. Ar komandas biedru par kaut ko runājamies, es pagriežos, lai apskatītos vai nenāk autobuss un tieši tajā brīdī man gar seju nobrauc velosipēdists, es pārbīstos un speru soli uz atpakaļu, bet man aiz muguras ir fakin betona miskaste. Kas notiek? Protams, ka es aiz viņas aizķeros un uz muguras iekrītu tajā miskastē, mana mugursoma iesprūst tajā skārda spainī un es ar savu fakin mēteli vāļājos pa to miskasti un netieku ārā. Uz tās miskastes breikdencoju nu vismaz 30 sekundes, bet kad beidzot tiku no viņas ārā, es paskatījos uz savu komandas biedru, viņš bija gandrīz miris no smiekliem... kopā ar vismaz pusi no cilvēkiem, kuri ar mums stāvēja tajā pieturā. Otra puse no cilvēkiem noteikti domāja, ka esmu kaut kāds dzērājs, kurš nemāk lietot miskastes. Kas ir pats trakākais? Tas, ka man ar tiem cilvēkiem bija jābrauc pārbāztā autobusā un mans komandas biedrs nevarēja beigt smieties visas 20 minūtes, kamēr braucām uz mājām. Man vēl nekad nebija bijis tik liels kauns par savu tizlumu.
Tu mums esi īpašs foruma lietotājs. Izcelies, vizmaz manās acīs, gan ar mūzikas gaumi, gan ar domāšanu kā tādu. Bet ir viena lieta, kas Identijā daudziem ir kā tāda mistērija... Tu un zaļā krāsa. Stāsti, kā tas sākās un kāpēc zaļā krāsa Tevi tik ļoti piesaista?
Mana pirmā draudzene bija apmāta ar zaļo krāsu... un es biju apmāts ar viņu, pavisam vienkārši. Viņa bija tik forša, ka pielipināja man savu atkarību un tagad man zaļā krāsa ir ikdiena. Mana istaba ir zaļa, mana gardarobe ir zaļa, manas mīļākās mantas ir zaļas un tā ir krāsa, kas mani nomierina. Zini to vidjiku par omi, kura ir viscaur zaļa? Nu, es esmu kaut kas uz to pusi, tikai ne tik ekstrēmā līmenī
Tas noved pie mana nākamā jautājuma. Tev ir iespēja saņemt 3 miljonus eiro, bet saņemot tos, Tev uzreiz pazūd spēja saskatīt zaļo krāsu. Uz visu mūžu. Vai Tu šo naudu pieņemtu?
tu esi maksimāls dibens... kāds tiks sadurts par šito... bet jā, protams, ņemtu naudu. Melna krāsa arī man patīk
Vēlos arī noskaidrot Tavu viedokli un aicināt arī lasītājus iesaistīties diskusijā komentāros par šīm tēmām. Mūsdienu tehnoloģijas... jaunieši... dzīve... Kā, tavuprāt, tehnoloģijas ietekmē cilvēka, it īpaši jauniešu spēju domāt? Varbūt pat uzskati, ka tehnoloģijas ir sava veida cilvēku degradēšana?
Es šo uzskatu par ļoti sarežģītu tēmu, jo ir tik daudz faktoru ko ņemt vērā, kad par šo diskutē. Bet mana nostāja ir tāda, ka tehnoloģijas, vismaz bērna gados, ir vajadzīgas tikai tik, cik saziņai ar vecākiem. Protams, esmu vēl tālu no bērnu audzināšanas, bet savam bērnam internetu es atļautu lietot tikai no kādiem 14 gadiem, jo mūsdienās redzam visādus veļas pulveru ēdājus un bērnus, kuri domā, ka slendermens ir īsts. Tāpēc es uzskatu, ka vecākiem jāseko līdzi saviem bērniem arī internetā, ne tikai realitātē, vismaz līdz brīdim, kad bērns saprot, ka mazgāšanas līdzekļi nav domāti ēšanai. Par to vai tehnoloģijas degradē jauniešus - man šķiet, ka mums vienbalsīgi būtu jāpiekrīt tam, ka tā tiešām ir, jo kā jau iepriekš minēju, bērni par katrām varītēm cenšas justies pieaugušāki un tehnoloģijas šo noteikti pasliktina. Par piemēru varu minēt instagramu, maza meitene piereģistrējas instagramā, pieseko kādai no amerikāņu slavenībām, kura krata savu dupsi un ar to pelna laikus. Kas notiek mazās meitenes prātā? "oo, tik daudz cilvēkiem tas patīk? es darīšu tā pat!" un tā arī rodas tie cringe vidjiki, kuri nekad nepazūd no interneta. Bet no otras puses skatoties, zinot to, cik bērni ir ļauni un ir gatavi piekaut savus vienaudžus tikai tāpēc, ka viņu vecāki viņiem nenopērk krutu smart-founu, es labāk gribu, lai mana meita ēd veļaspulveri un krata dirsu, ne kā, lai skolā viņu apceltu visi viņas vienaudži. Tough life, tough choices.
Kas, tavuprāt, cilvēku padara patiesi laimīgu? Nauda, mīlestība, vai varbūt laime ir tikai īslaicīgs termins un nav lemta pastāvēt mūžīgi?
Cilvēki ir daudz un dažādi. Ir tādi, kuriem jābūt uzmanības centrā, kuri alkst panākumus un slavu, bet ir arī tādi, kuriem pietiek ar pāris labiem draugiem, labu mūziku un mazliet naudas kabatā. Uzskatu, ka cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības, tāpēc man patīk domāt, ka visa pamatā jābūt mīlestībai un labām attiecībām. Mīlestībai pret draudzību, pret savu ģimeni un pat mīlestībai pret darbu, ar ko pelni iztiku - ja viss sākas ar mīlestību, tad laime nav nekur tālu jāmeklē. Un esmu arī cilvēks, kurš uzskata, ka ja labi izturēsies pret citiem, tad citi izturēsies labi arī pret tevi. Laikam esmu pārlieku pozitīvs vai arī baigi naivs
Parunāsim par kaut ko zaļu... Marihuāna ir apspriesta no visām pusēm. Ir kaitīga, nav kaitīga, cilvēki par to strīdas pat šodien. Kāda ir Tava nostāja pret šo ''nekaitīgo'' narkotiku? Varbūt pat Tev ir kāds interesants ''high-story'' no pieredzes?
Kā Nice and Smooth dziesmā : "Too much of anything can make you an addict", ko es ļoti bieži pieminu ikdienā. Daudzi uzskata, ka marihuāna neizraisa fizisku atkarību, bet tikai mentālu atkarību. Bet beigu beigās, atkarība ir un paliek atkarība. Labāk ņemt ar mēru un neriskēt. Uzskatu, ka marihuāna noteikti nav sliktāka par alkoholu, bet tomēr laikam ir iemesls, kāpēc marihuāna nav legāls pasākums. Par high story gan neko nezinu, jo man bail no augstuma.
Identijs ir kļuvis par diezgan lielu manas dzīves sastāvdaļu. Taču Tu šeit uzturies krietni, krietni ilgāk. Nu, tad ļausim nostaļģijai vaļu. Stāsti, kā Tu atradi savu ceļu līdz šīm virtuālajām mājām? Kāpēc Tu, pēc visiem šiem gadiem, joprojām uzturies šajā komūnā, kas Tevi piesaista?
Bija tā, ka es biju ārprātīgi liels 1.6 fans un ļoti ilgu laiku biju uzturējies citā projektā, bet par cik laiks iet uz priekšu un cilvēki izvēlas citas prioritātes, projektu likvidēja un nācās meklēt kaut ko citu. Tajā projektā arī iepazinos ar vienu no spilgtākajām Identy personībām Tomu a.k.a. Tokyo Drift DZIVNIEKU, kurš man pēc tiem 10 gadiem vēl ar vien ļoti patīk. Pirms Identy vēl paspēju pievienoties pokemoniskajam kickam, bet pēc visādām domstarpībām, es no turienes pazudu. Tad vienu dienu Toms man prasīja "eu, negribi ienākt teamspeakā?" es ienācu, tur bija Akkucis un Rausis. Identijam vajadzēja 1.6 servera banteam un akka uzticēja šo amatu man, kaut arī vienīgais, ko par mani zināja ir tas, ka Toms teica, ka esmu normāls čumaks. Tā nu kopš tās dienas esmu šeit un nav ko nožēlot
Kas Identijā laika gaitā ir mainījies? Ko Tu pats personīgi vēlētos mainīt mūsu virtuālajās mājās?
Bija laiks, kad Identy serveru tīkls sastāvēja no teamspeak servera un foruma. Izmantošu izdevību un teikšu paldies visiem, kuri palika ar mums tajos grūtajos laikos (arī tev, GoHard ) ! Bet teikšu godīgi, cilvēki no šī komjunitija ir tik daudzpusīgi superīgi, ka nevienam neinteresēja, ka nav serveru, kur uzspēlēt. Galvenais bija tas, ka varēja ar visiem parunāties. Ko es vēlētos mainīt? Ļoti grūts jautājums, jo pēdējā gada laikā tik daudz kas ir mainījies un nācis klāt. Varbūt vairāk zaļās krāsas forumā?
Kādu Tu redzi Identy nākotni pēc 5 gadiem? Vai joprojām būsim aktīvākais, lielākais un superīgākais komūns Baltijā?
Redzot to, ka 12os dienā serveri ir gandrīz pilni un zinot, cik čakls ir Boomix un cik akurāts ir akka, mēs mierīgi varam būt top komūns Baltijā arī pēc pieciem gadiem. Gaidāmi jaunumi serveros un webā, tā kā noteikti paliksim vēl lielāki un smukāki!
Ko Tu vēlētos novēlēt visiem intervijas lasītājiem?
Vēlos atvainoties to, ka tik daudz esmu sarakstījis un noteikti novēlu pacietību lasīšanā, bet ja kas - Go Hards vainīgs, jo izdomājis tādus jautājumus, kuri man liek pļāpāt tik anormāli daudz. Ceru, ka ir sanācis kaut cik interesanti un novēlu arī citiem tikt intervētiem, jo man tiešām bija ļoti interesanti šito visu drukāt un jau vairākas reizes sanāca sasmaidīties. Ak jā, un visu to zaļāko!
Es gaidiju kkadus standrart nodrāstos jautājums utt , bet tiešām intresanta intervija un bija patīkami palasīt par mūsu zaļo kareivi fazziju. good work bois <3
Es gaidiju kkadus standrart nodrāstos jautājums utt , bet tiešām intresanta intervija un bija patīkami palasīt par mūsu zaļo kareivi fazziju. good work bois <3
Cimdiņš.
Pēdējā laikā forumā manīts samērā bieži. Hujnju neposto, kas ir labi. Cik zinu, esi viens no vēža [jb] spēlētājiem. Neesmu ar Tevi nekad runājis, bet pēc postiem liecies daudz maz sakarīgs. Gannjau sanāks kādu dienu parunāt vairāk.
sur1ks ir slikts cilvēks jo vienmēr kad viņš redz mani kādā strīmā vinjsh man uzraksta ka esmu slikts un nabags , bet ja nopietni normāls čuvaks , liekas ļoti sabiedrisks cilvēks.Viņš ir viens no retajiem cilvēkiem kurš spēj izteikt savas domas ar argumentiem un faktiem , keep the good work mate <3
cimdinjsh got a reaction from mindfuck in Diennakts Spams.
cimdinjsh got a reaction from Go Hārds. in Intervija ar Crybaby.
cimdinjsh got a reaction from LawricOfficial in Next song beat?!?!
cimdinjsh got a reaction from Spriditis in Sveicam: Spriditis
cimdinjsh got a reaction from faz in Intervija ar zaļo faziju.
cimdinjsh got a reaction from akka in Diennakts Spams.
.thumb.gif.c912f5046d9f68419a59be208ae563dc.gif)
cimdinjsh got a reaction from surenxs in Bez cenzūras.