Lomā- Arturs B
Pacans(mazais puišelis)
Pacana māte.
Nepiekašās pie video. Dariju, ko varēju. Ja grib, parejat uz 2:40. Kaut kur tur:d
http://www.youtube.com/watch?v=BCB95xtkvNQ
Oriģinālnosaukums: Prisoners
Latviskais nosaukums: Ieslodzītie
Gads: 2013
Žanrs: Crime | Drama | Thriller
Režisors: Denis Villeneuve
Galvenajās Lomās: Hugh Jackman, Jake Gyllenhaal, Viola Davis u.c
Sižets: Kad Kelera Dovera meita un viņas draudzene pazūd, viņš ņem lietu savās rokās. Tikēr policija, sekojot pavedieniem, izskata vairākus aizdomās turamos. Laiks iet, bet detekrīvam Lokijam pagaidām neizdodas atrisināt lietu. Vienīgais pavediens ir autofurgona šoferis, kurš ir atbrīvots nepietiekamu pierādījumu dēļ. Cik tālu ir gatavs doties Kelers- to jūs uzzināsiet šajā filmā.
IMDb: http://www.imdb.com/title/tt1392214/
Mans komentārs un vērtējums par filmu: Stāsts aizrauj visas filmas garumā, jo pati nepacietīgi gaidīju kādu nākamo pavedienu vai atrisinājumu. Neizpratnē ieveda tas, ka visi pavedieni sakrīt, bet atrisinājuma lietai nav. Brīdī, kad jau liekas, ka pēdējā cerība ir zudusi, tomēr notiek tas, kas maina visu filmas gaitu. Toties filmas beigas, manuprāt, bija aprautas.
Filmas treileris:http://youtu.be/bpXfcTF6iVk
Jānis Skutelis piedāvā savu stand up comedy izrādi!
Stāsta ar azartu, interesanti un smieklīgi. Tā, kā esmu stand up piekritējs un Latvijā īsti ar šo neviens nenodarbojas (vismaz populāri un aktīvi), tad kaut kas unikāls un labs.
Kaut vienu daļu noskatāties, ir labi!
[media=
]
[/media][media=
]
[/media][media=
]
[/media][media=
]
[/media][media=
]
[/media][media=
]
[/media]
Gl.
Sveiciens visiem IDenty portāla apmeklētājiem.
Vēlos plašāk izsteikties par sevi, savu privāto un ne tik privāto dzīvi, lai jums ir tā nelielā saprašana, kas es īsti esmu, kas gribēs tas izlasīs un, kas vēlēsies - tas mani sapratīs!
Sesveicināšanos visi sāk ar to, cik gadi, kāda kur ir pieredze, bet es nerakstu neko tādu, tāpēc sākšu ar to, ka mani vārdā sauc Ansis.
Deklerētā dzīvesvieta man ir Kūldīga novadā, Vārmes pagastā "Salnas", bet pašreiz dzīvoju Rīgā/Purvciemā. Iepriekš dzīvoju Ķengaragā līdz saviem saldajiem sešpadsmit gadiem. 16, tā ir vienīgā dzimšanas diena, kuru tiešām izbaudīju, izballējos, pavadīju laiku ar draugiem un paziņām. Apstāsimies pie skaitļa 16.
Pienāca jūlija vidus, kad man ir dzimšans diena, tad es viņu kārtīgi nosvinēju un pēc tās dienas iepazinu daudz jaunu cilvēku un bieži sāku slapstīties pa Ķengaraga nakts ielām. Tas mani aizveda uz nepareizā ceļa. Jūs iedomājāties narkotikas? Nē, tik traki vēl nebija, bet atdzīšu, ka no tā tālu nebija, piedāvāts man bija, bet spēju no tā atteikties. Ķengarags, mums zināms, kā noziedznieku rajons? Es tam, diemžēl, piekritīšu, manuprāt, tur civilizācijas attīstība notiek daudz lēnāk, nekā kaut kādā rīgas centrā vai Kūldīgas lauku pļavā, jo tad mēs +/- "barojamies" ar dabiskiem resursiem, lai spētu izdzīvot un tad jau uzdzīvot. Tajos gados es neapzinājos cik maksā maize, cik maksā piens, cik dārga ir elektrība vai ūdens, tie bija tie gadi, kad dzīvoju uz mātes reiķina. Pa dienu vārtījos gūltā, skatījos televīzoru, ieskrēju IDenty`jā un naktīs vazājos apkārt. Atbildības,kauna, goda izjūta? Neko tādu nepazinu! Bet, tad vienu baltu dienu visa mana dzīve apgriezās, burtiski, kājām gaisā. Nekad nebiju iedomājies kā būtū bijis, ja jaunībā zaudētu vecākus, bet tā nu tas notika un paliku es viens.
Nepagāja nedēļa, pārvācos es uz Purvciemu, netālu no sava drauga, kurš dzīvojās netālu no skolas, kurā (nujau) iepriekš mācījos. Draugs viņš man bija un ir, bet ne pārāk izpalīdzīgs, pārvācos es ar saviem spekiem, viņš man palīdzēja iestāties Rīgas Pārtikas Ražotāju Vidusskolā. Nolēmu, ka vēlos pamēģināt pavāra mākslas lauciņu. Un tā es sāku dzīvot viens, izstiku es ar stipendiju, maksājot 10Ls par skolas kopmītnēm un pārējos 20-25 (atkarīgs no tā cik labas sekmes man tajā mēnesī bija) + 10Ls skolas nauda (kura tika izsniegta katru mēnesi katram skolniekam, ja viņs bija sekmīgs visos mācību priekšmetos) es tērēju savām privātajām & higiēniskajām lietām. Neteikšu, ka sūdzējos, jo tajā brīdī es sapratu, cik labi spēšu sevi pierādīt, tik labi es arī spēšu dzīvot.
Pagāja gads, kad es nomācījos skolā un pienāca vasara.
Neilgi pirms skolas brīvlaika sākuma katru dienu pēc stundām devos uz skolas bibliotēku un internetā meklēju sev vasaras darba vietu. Līdz es uzdūros uz celtniekiem. Pieteicos es "svaigā 2009.g.?" celtniecības firmā "OK būvserviss". Stundas samaksa bija augsta un viisu to laiku, kamēr strādāju, baidījos par to, ka mani varēs apkrāpt, jo ir dzirdēti ļoti daudz un dažādi nostāsti/stāsti, ka celtniecības darbos bieži vien tiek apkrāpti cilvēki. Bet nē, viss bija kārtībā, nostrādājot pirmo mēnesi, saņēmu algu, tā bija pietiekoši, liela, lai spētu nopirkt sev riteni, jaunu apģērbu vasarai & rudenim, pabarot sevi visu tekošo mēnesi un aiziet paballēties.
Sākot darbu celtniecībā, sāku nodarboties ar svara bumbu celšanu. Uzsākot šo sporta veidu mans svars bija ļoti zems. Pagāja nepilns mēnesis un trenneris izsteicās, ka man labi padodas tehniskie vingrinājumi un viņš teica, ka drīzumā (pēc nedēļas) būšot svara bumbu sacensības un es ilgi nedomājot, tām pieteicos. Formu man vajadzēja uzturēt, vairs neatceros svaru, bet ja nemaldos, tie bija līdz 58.kg vai 63.kg. Nedēļu, intensīvi atkārtojot tehniku, pienāk sacensību diena. Bija pūlkstens deviņi rītā, istabas biedri jau bija devušies uz skolu, izņemot vienu 4. kursa puisi un man bija laiks celties, lai dotos uz manu ilgi gaidīto dienas pasākumu. Es biju tik ļoti satraucies, ka nevēlējos nekur doties, tiešām nobijos no tā, ka nespēšu neko pacelt, baidījos, ka kritīšu skolas kaunā. Uz manu istabu atnāca draugs no svara zāles un teica, lai dodos viņam līdzi, bet es atteicos, sakot, ka jūtos ļoti slikti, nepagāja pat 40min un ieradās skolas sporta direktore ar manu trenneri uzsceļot lielu brēku visā kopmītņu septītajā stāvā. Es ļoti nokaunējos, lielie bļāvēji aizgāja, es nospļāvos pār plecu, sametu drēbes somā un skrēju uz Rīgas Tehnisko Koledžu, tiešā vārda nozīmē, skrēju tik ātri ciek vien spēju, sev prātā atkārtojot : "Es to varu, man viss izdosies!". Atskrēju pie RTK ēkas, zvanu trennerim - viņš necēla. Zvanīju vēlreiz - dusmīgā balsī atbildēja : "Ko?" un es teicu : "Esmu pie RTK, kurp man doties?". Tos vārdu labi atceros. Nu un tad viņš man teica, lai dodos uz sporta zāli, protams nezināju, kā tur tikt, bet skolas konstrukcija bija tāda pati, kā manai ieprieikšējai skolai, tāpēc gāju tai apkārt, pa sporta vārtiem un "Jā" tur arī viss notika. Satiku savus sporta zāles draugus un trenneri. Trenneris beigu beigās bija priecīgs, ka esmu ieradies, bet to gan nevarēja teikt, par sporta direktori. Kamēr puiši iesildījās, es mēģināju atvilkt elu no smagā skrējiena, savā ziņā, manuprāt, tā bija ļoti laba iesildīšanās. Tad pieteicām komandas un sākās sacensības.
Maniem spēkiem neticot, savās pirmajās sacensībās es ieguvu, goda, otro vietu. Biju ļoti priecīgs par to un tā bija tā diena, kas man ļoti lika aizdomāties par sportu, ka tiešām es To varu paveikt, ja Vēlos!
Tā mana sporta karjera nu dien nebeidzas, bet nujau esmu 17. gadus jauns un sēžu skolas solā, līdz neienāk skolas direktores vietniece un neizsauc mani uz savu kabinetu. Es biju tik pat šokēts, kā mani pārējie kursa biedri, ka mani stundas laikā "izvelk" no kabineta. Un izrādījās tas, ka Direktores vietniece audzināšanas darbā Ludmila Levančuka (turpmāk Ludmila) vēlējās pam piedāvāt nedēļas darbu Ādažos. Protams, ka es arī par to ilgi nedomājot, braucu vien strādāt, kas atkal nāca par labu manam maciņam. Tā ar katru dienu es spēju sevi ar vien vairāk pierādīt.
Tad jau sāk tuvoties Ziemassvētki. Būdams viens jau otro gadu (tajā brīdī) šie svētki man neko daudz neizsteica un nosēdēju es viņas kopmītnēs, ieurbies IDenty`jā ar savu jauno datoru. Jaunais gads? To es pavadīju ar savu draudzeni, būdams ar viņu kopā nepilnu gadu, vecgada vakarā un jaungada dienas krustojumā mums bija viss tuvākā un ilgākā, pirmā un pēdēja, saikne mūsu attiecību vēsturē. par otro pusīti neiedziļināsimies, jo tas izvērtīsies pārāk gari. Bet ātri atskatoties uz maniem 16. gadiem, tad to jauno gadu es, diemžēl, pavadīju viens, tad es sadraudzējos ar kopmītņu apsargu un "sildījāmies" kopā ar nezināmas izscelmes dzērieniem, kas radīja strauju reibumu manā galvā.
Joprojām esmu 17.gadus jauns un ir 22. februāris - manā telefonā atskan zvans no nezināma telefona nummura, paceļot klausuli, izrādījās, ka tā ir Ludmila un viņa lūdza, lai ierodos uz viņas kabinetu. Ierodoties kabinetā mani sgaidīja Ludmila un vēl Ilze (organizatore. Neskrienot, notikumam pa priekšu tālākajā tekstā uzrakstīšu, kas viņa tāda ir) Ludmila man lūdza apsēsties un teica, ka vēlās mani redzēt kā Leonardo D. studentu apmaiņas programmā, protams, tajā brīdī es apmūlsu un neko nesapratu, jo nezināju, ko tas nozīmē. Laika gaidā viņa man apskaidroja visu situāciju un beigu beigās izrādījās tā, ka man ir piedāvājums doties uz Zviedriju, apmaiņas studenta programmas ievaros, iziet apmācības kursus Zviedru pavāra skolā un apgūt valsts tradicionālos & viesnīcas ēdienus. Taja brīdī man žoklis atkārās līdz grīdai. Man bija 3 stundas laika, lai izdomātu - braukšu es vai nē. Ja es nemaldos, es arī prasīju padomus forumā... Pagāja laiks un es izlēmu, ka došos, jo viss pasākums ir apmaksāts + man atkal naudiņa kabatā + zināšanas, jauna valsts, jauna vieta, jauni cilvēki, jauna virtuve, komunikācija un viss ļoti daudz kas jauns. Bet tagad izveidošu pārrāvumu šajā rakstā, jo tālāko informāciju par Zviedrijas piedzīvojumiem varat lasīt šeit!
Atlidoju atpakaļ, sagaidīja mani draugs lidostā, ar kuru iepriekš katru labu brīdi kontaktējos.
Tajā brīdī man par naudu nebija jādomā ne mirkli. Darījo ko vien vēlējos, izklaidējos kad un cik daudz vien vēlējos, jo nauda vienmēr bija kabatā, bet atdzīšu, ka tas bija ļoti muļķīgi, jo nekādus lielos iekrājumus nebiju atstājis.
Un atkal tuvojas vasara. Skola gāja uz beigām, atkal sāku meklēt darbu priekš vasaras. Šoreiz bija tā, meklēju meklēju un tad vienu brīdi pārtraucu to darīt, nodomāju, varbūt šovasar nestrādāšu un kaut kā izdzīvošu ar to naudiņu, kuru sapelnīju Zviedrijā. Bet vienu dienu man piezvana "Sanny" viesnīcas šefpavārs un piedāvā man darbu viesnīcā. Es tajā viesnīcā gāju skolas nosūtītajā praksē uz mēnesi, janvārī, tieši mēnesi prims aizlidoju uz Zviedriju. Janvārī, sevi pierādot, šefpavārs vēlējās, lai strādāju par grill pavāru. Aizbraucu pie viņa uzdarbu, viņš man izstāstīja situāciju, ka nav spēcīgu pavāru, kas spētu tikt galā ar grill noslodzi tāpēč, iepazinot mani, viņš piedāvāja man pamēģināt. Protams, es neatteicos, jo esmu tas, kas vienmēr vēlas mācīties kaut ko jaunu un kamēr esmu dzīvs, ņēmt visu to, ko man dzīve piedāvā! Apmacības noritēja nepilnas 4 dienas, kas bija ļoti par īsu, jo nespēj apgūt tik daudz ēdienu tik mazā stundu skaitā, jo ēdieni bija gan aukstie - salāti, saldie; karstie - zupas, salāti, veģetārie, parastie ; kā ar grill specifiskie ēdieni. Sapratu to, ka ātri mācos un apguvu visu ļoti raiti. Vai bija grūti? Atdzīšu, ka bija nenormālākā pārslodze! Es strādāju katru dienu, ieskaitos izejamās dienas (setdiena unn svētdiena), 12+ stundas. Es zināju, ka tas būs tā vērts un tas tiešām arī tā bija. Jo ar savu vasaras algu, nepilnajiem 2 mēnešiem nopelnīju krietnu naudu, nopirku sev daudz ko. Sāku īrēt istabu kādā Purvciema trīsistabu dzīvoklī, nopirku automašīnu, jaunu riteni, jo veco nozaga. Un tad man sākās krīze. Jo veicu savu dzīves kļūdu, praucot alkohola reibumā pie stūres, kas nenormāli iegrauza manā maciņā, vēl joprojām esmu parādos līdz ausīm, nezinu kā no viņiem tikt vaļā.
Jā, man ir tiešām lieli parādi, bet man tiešām Rūp IDenty attīstība, tāpēc cenšos palīdzēt kā vien spēju un lūdzu to novērtēt. Teikšu godīgi, šobrīd parāds man ir 700Ls, bet tas man nav šķērslis, lai rīkotu ID mītingu, jo, kā jau esmu vienmēr teicis, ID man ir svarīgs! Tagad gaidu savu algu, lai spētu ātrāk noslēgt līgumu ar viesu nama īpašnieci, nomaksāt visus maksājums, lai viss plānotais pasākums izdotos godam. Vel ir mēnesis laika līdz pasākuma norises dienai, bet es par viņu katru dienu domāju, kādus pasākumus, lai rīko, kuri iederēsies, kuri nē, kā varētu savērsties visa situācija. Centīšos jums visiem pielāgoties, jo vēlos, lai šī satikšanās paleik mums atmiņā.
Tagad? Kas esmu tagad? Privātajā dzīvē esmu pavārs, strādāju Restorānā "Dārzs", nesen pārvācāmies no vecrīgas uz Spīķeriem, grūti nokomplektēt stingru kolektīvu, bet es, ceru, ka ar labu gribasspēku mums viss izdosies, kā nekā tuvojas Ziemassvētki un, tautā runā, ka tas ir brīnumu laiks. Vēl joprojām apmeklēju sporta zāli, bet no svara bumbām esmu pārgājis uz agresīvo "MMA" sporta veidu... Trenniņus apmeklēju 3x nedēļā, pagaidām, to es saplānoju atkarībā no mana nedēļas darba grafika. Apmeklējot svara zāli, galvenais ir - precīzu un lēni izpildīt vingrinājumus(par to neiedziļināsimie, jo par sportu tiešām var runāt un runāt, nenoguris) ēst, labi gulēt. Dzījoju tai pašā Purvciemā, īrējot istabu. Laikam, tas īsumā būs viss par manu neilgo privāto dzīves stāstu.
IDenty?
Nēesmu es nekāds ideāls, man ir savi niķi, cenšos tos neizrādīt. Cenšos savaldīties, visu turu sevī, mēģinu jums sevi parādīt no labās puses, darot labos darbus, viss kas ir manos spēkos. Jā esmu moderātors. Ir tā, ka esmu bijis maznozīmīgos projektos Moderātors, bet tur es rakstīju pats savus foruma/foruma lietotāja noteikumus un man bija daudz vieglāk visu isprast un saprast. Bet šī ir mana pirmā reize kā Foruma Regulātora darbā nopietnā projektā, tāpēc lūgšu jūs mani negāst gar zemi un nevainot, ja es gadījuma kaut ko izdaru nepareizi, jo ja jūs man tikai "kliegsiet" virsū, tad ar to labāk nebūs, tad labāks rezultāt būs, ja tiešām nāksiet man pretim un sapratīsiet, ka cenšos palīdzēt, iespējams, neesmu tas ideālais variants, bet par tādu vienmē mēs ik katrs varam kļūt, tikai vajar rosīties un darboties. Mazāk pliku runāšanu un vairāk darba! To es arī daru, bet, acīm redzot, sanāk arī kaut kur kļūdīties, tāpēc piedodiet man, jo esmu kā mācībnieks uz ceļa, kas baidās un veic savas darbības ne tik pareizā/ierastā jums tīkamā ceļā/veidā!
Nēesmu es tik riebīgs, iedomīgs, kā jums, iespējams, liekas, bet, vienkārši vajag mani saprast.
Es jūs visus cienu, kā cilvēkus un IDenty portāla partnerus, vēlos, lai šī cieņa ir abpusēja, jo nekas nemainīsies, ja nesāksmim to darīt mēs paši !
Lai jums jauks un patīkams šis laiks iekš IDenty !
biezais piens got a reaction from Ventur4iks in THUG LIBRARIAN
biezais piens got a reaction from Dambo. in // rīmē mani \\
biezais piens got a reaction from SMUKŠS in Ērglis iepinās paraplāna auklās.
biezais piens got a reaction from Dzivnieks in M.Dukurs iekļauts Ginesu rekordu grāmatā