Jump to content
China Guy

Jāņi - vasaras saulgrieži

Recommended Posts

N.pngosaukums Līgo svētki, kā domā folkloriste Rita Drīzule, radies pēc šo svētku dziesmu īpatnējā piedziedājuma „līgo”. Šo nosaukumu 20. gs. sākumā popularizēja komponists Emils Melngailis, sekodams pieņēmumam, ka Jānis nav latvisks. Vēlāk gan viņš to nosauca par muļķību. Vārdam Jānis ir sena cilme, līdzība ar romiešu „Jānus” – divsejaino gada dievību, kur viena puse rāda uz ziemu, otra uz pavasari.

Diena pirms Jāņiem jau no sendienām tika saukta par Zāļu jeb Ziedu dienu.

1.pngAgrāk pirms Jāņiem ļaudis steidzās nobeigt darbus laukā – mēsliem bija jābūt izvestiem, papuvēm uzartām, sakņu dārziem un puķu dobēm izravētām. Sievietes sakopa māju un pagalmu, sakārtoja apģērbu, mazgāja veļu. Arī mūsdienās būtu labi, ja visi šie darbi pirms svētkiem būtu padarīti.

2.pngTad ķērās klāt pie sviesta kulšanas un siera siešanas. Siers ir tradicionālais Jāņu ēdiens. Senatnē to gatavojot un ēdot, ļaudis cerēja veicināt govju ražīgumu un veselību.

3.pngTāpat bija jārūpējas arī par citiem ēdieniem, lai nekā netrūktu viesu pacienāšanai. Cepa speķa raušus jeb pīrāgus, kviešu vai miežu miltu karašas, plāceņus, baltmaizi. Agrāk svētkos nevēlējās ēst vecu gaļu, tāpēc kāva kādu lopu. Zāļu dienā esot bijis jākauj auns un jāvāra gada pirmā zupa ar jauniem lapu kāpostiem. Vārīja arī cūkas gaļu, retāk gaļu cepa maizes krāsnī

4.pngAlu saimnieks brūvēja divas nedēļas pirms svētkiem. Jo kas gan Jāņi bez šī dzēriena, kas pārstāvēja druvu ražu.

5.pngZāļu dienā laukos un pļavās sievietes lasīja Jāņu zāles un ziedus. Sevišķi iecienīts bija baldriāns, baltais un sarkanais āboliņš, madaras, nārbuļi, asinszāles, vībotnes, papardes. Vīrieši sagādāja bērza meijas un ozola zarus. Ēkas pušķoja ar meijām, ozollapu un ziedu vainagiem. Senatnē pušķošanai bija auglības veicināšanas un svētības gādāšanas nozīme.

6.pngAizsardzībai pret burvjiem, skauģiem un raganām bija jāsagādā pīlādža un ābeļu zari, dadži, usnes , nātres. Pīlādža zarus pielika pie durvīm ļaunuma atvairīšanai. Vainagus agrāk pakāra pie sienām, virs gultām, pie istabu durvīm. Pēc tam tos un Jāņu zāles noglabāja klētī zāļu tējām pašiem visam gadam, sevišķi trejdeviņu un īpaši lasītu ziedu.

7.pngVainagu vīšana, ēku pušķošana, kā arī citi darbi bija jāpabeidz līdz launaglaikam (ap pieciem).Tad gāja uz pirti mazgāties. Kad visi bija nomazgājušies, tad bija laiks apģērbt svētku drēbes un gaidīt ciemiņus – līgotājus. Tie arī nāca, ar ziedu un lapu vainagiem pušķojušies, nesdami pļavu ziedu, smilgu un zāļu klēpjus, ziedu un ozollapu vainagus. Saimniekam tika uzlikts galvā ozollapu vainags, saimniecei – ziedu, abi tika aplīgoti.

8.pngPēc vakariņām visi devās laukā aplūkot gan kūtis un lopus, gan laukus, tīrumus, pļavas, dārzus. Svētku svinēšana – līgošana, apdziedāšanās, dejas, rotaļas, lēkšana pāri ugunskuram turpinājās visu cauru nakti līdz pirmajiem saules stariem. Jāņu nakti neviens nedrīkstēja gulēt , lai iegūtu labu veselību un modrību nākamajam gadam.

9.pngJāņu nakts bija pilna burvestību, tām sevišķi nodevās jaunas meitas. Ja gribēja zināt savu nākamo vīru, tad bija jāiet upes vai ezera malā un jāskatās ūdenī. Ko ūdenī ierauga, tas apprecēs. Lai zinātu, cik ilgi jāgaida līdz kāzām, vajadzēja mest Jāņu vainagu ozolā. Ja vainags ar pirmo sviedienu pakārās zarā, tad meita to pašu gadu apprecēsies, ja ne, tad vēl jāgaida. Jāņu naktī iet gulēt ar nemazgātu muti. Kas sapņos nāks ar dvieli, tas apprecēs.

Jāņu vakarā jāsalasa vībotņu ziedi, jāiesien kabataslakatiņā un naktī jābrien pa ūdeni vai rasu, tad tie ziedi pārvēršas zeltā vai sudrabā. Ar saules lēktu izbeidzās svētki. Nāca jauna diena ar jauniem darbiem.

Edited by China Guy
Link to comment
Share on other sites

Guest
This topic is now closed to further replies.


×