Intervija ar Crybaby.

[Go Hārds. 1561]

Sveiciens visiem Identiešiem. Nāku klajā ar savu otro interviju šajā komūnā, šoreiz manos slazdos ir nonācis Jānis, jeb kā mēs viņu pazīstam - Crybaby. Sākšu jau ar to, ka izteikšu paldies pašam Crybaby par piekrišanu tikt intervētam un, kā jau paši varēsiet lasīt, par izcilām atbildēm uz jautājumiem.

Ja vēl neesat sapratuši, tad uzreiz saku, ka manis veidotās intervijas būs pēc iespējas garākas, plašākas, mans mērķis ir noskaidrot pēc iespējas vairāk. That being said, patīkamu lasīšanu.

 

 

. Sveiks, Jāni! Katra intervija sākas ar jautājumu - iepazīstini ar sevi! No kurienies nāc, ar ko nodarbojies, ko dari brīvajā laikā un vēl visu, ko vēlies piemitināt.

 

Nu sveiks, Ērik! Paldies par šo jauku iespēju tikt intervētam! Noteikti, ka vairums jau zin, ka sauc mani Jānis, jau 18 gadus dzīvoju Jelgavā, vietā, par kuru identy portālā tiek daudz runāts, bet ne vienmēr tās ir labas lietas un līdz šai dienai es neesmu sapratis, kāds īsti ir iemesls, kāpēc dažiem šī vieta tik ļoti nepatīk. Bez lielas liekvārdības, mācos es 12. klasē, kas nozīmē, ka pēdējais laiks sākt domāt par to, ko darīt pēc vidusskolas, kas īsti gribu būt nākotnē. Šis ir tas jautājums, kas mani pēdējā laikā nomāc visvairāk, jo ideju šobrīd vispār nav. Brīvajā laikā ārpusskolas aktiviātes nepiekopju nu jau pus gadu, jo pirms diviem gadiem vieglatlētikas sacensībās, skrējiena laikā, pārrāvu ciskas muskuļa šķiedras un, acīmredzot, kaut kas līdz galam nesadzija, jo nākamajā dienā, nokavējot autobusu, skrēju uz vilcienu, kā rezultātā mēnesi nevarēju normāli pastaigāt. Vienīgais iemesls, kāpēc neturpināju trenēties bija tas, ka divu gadu garumā pie lielākas slodzes bija jūtamas traumas atstātās pēdas, vienvārdsakot, šobrīd esmu pensijā un brīvajā laikā zīmēju, precīzāk, nozīmēju un uzturos identy portālā. Runājot par sevi, es vispār brīnos, ka piekritu šai intervijai un vispār spēju kaut ko uzrakstīt, jo man vienmēr iestājas tāds anxiety un nezinu, ko darīt cilvēkos, kā ar viņiem runāt, bet parasti mēdzu būt atvērts un komunikabls cilvēks, iespēju robežās, protams. Man vienmēr ir patikusi mana humora izjūta, jo vismaz man ir jautri, ja pasaku kādu joku, neuztraucos vai tas ir uzjautrinājis citus, vai nē, galvenais, ka pašam ir labi un jūtos apmierināts par to, ko esmu pateicis. Tātad, pēc tā varētu secināt, ka pie sirds neņemu citu domas un uzskatus par sevi, ja tie ir negatīvi. Esmu liels mūzikas cienītājs, ko noteikti arī Tu esi pamanījis, klausos visu veco, jo uzskatu, ka mūzika iepriekšejās simtgades laikā bija daudz labāka, nekā tā ir šobrīd. Nav jau, protams, tā, ka neklausos neko no jaunā, piemēram, no šīs dekādes mūzikas esmu iecienījis mūzikas grupu „Beach House”, dievinu šīs grupas skanējumu

 

 

 

 Kā jau visiem 12. klasniekiem, arī Tev tikko bija angļu valodas eksāmens. Nu tad stāsti, kā veicās? Uz kādiem rezultātiem ceri?

 

Tēma, par kuru negribēju domāt līdz maijam – eksāmeni. Bet paldies, ka ieminējies, būs iespēja atcerēties pirms pāris dienām, manā skatījumā, notikušo traģēdiju. Rakstot eksāmenu, mani pārņēma dažādas emocijas, gan labas, gan sliktas. Noteikti, ka es nebiju vienīgais. Uzrakstījis to esmu, un tas ir pats galvenais. Protams, ka pēc eksāmena uzrakstīšanas, pārrunājot ar klasesbiedriem par eksāmenā piedzīvoto, sapratu, ka bija vietas, kur laikam vajadzēja darīt citādāk, bet tur jau mainīt es neko vairs diemžēl nevaru. Tas jau vien liecina, ka 100% man noteikti nebūs, uz ko es pat necerēju, zinot, kādas ir manas spējas angļu valodā un, kā jau teicu iepriekš, kāds anxiety man ir. Runāšanas daļa, manā skatījumā, bija visbriesmīgākā lieta visā eksāmenā, jo laikam jau, ka uztraukums ņēma virsroku un diemžēl diži daudz es nepateicu, kā varbūt man gribējās. Protams, braucot mājās, kad laiks bija liku likām, analizēju katru jautājumu un izdomāju tādas atbildes, pēc kurām komisijai paliktu mutes vaļā. Lai nu kā, šobrīd ceru uz <70%, kas, manuprāt, ir salīdzinoši labi. Ar nepacietību gaidu nākamos eksāmenus!

 

 

 Protams, es Tev varētu pajautāt kādas Tev skolā sekmes, kāds skolnieks esi, bet ne šoreiz. Jautājums sekojošs - cik liela nozīme izglītībai ir tavā dzīvē? Vai Tu uzskati, ka bez labas izglītības cilvēks dzīvē neko nevar sasniegt, vai tieši otrādi, izglītība ir ''overrated''?

 

Protams, mēs visi zinām, ka bez izglītības labu darbu neatrast, un augstākā izglītība ir vairāk kā vajadzīga. Arī es tā uzskatu. Taču nekad nevar zināt, kā dzīve izvērtīsies, jo tā mēdz mest līkločus un pamest pagales zem kājām, iegāžot mūs, brīžos, kad tas ir vismazāk vajadzīgs. Vienīgi tad, kad ir jau par vēlu, mēs apzināmies, ka neesam pamanījuši to iepriekš. Cilvēku, lietu un vietu mijiedarbība veido mūs par tādiem cilvēkiem, kādi mēs esam. Ir  daudzi zināmi cilvēki, kuri ir pabeiguši vien vidusskolu, taču dzīvē ir sasnieguši daudz. Dzīve mēdz būt nežēlīga un cilvēki, ar augstāko izglītību dzīvo nabadzībā, jo cilvēkus , no skolas sola tikko izkāpušus,  neviens nepieņem, jo cilvēkus bez pieredzes nevienam nevajag, taču tad rodas jautājums.. kā gūt pieredzi, ja nav iespēja, kur to darīt? Šis, protams, ir retorisks jautājums un , manuprāt, esmu novirzījies no temata.  Izglītība ir vajadzīga, neatkarīgi no tā, kā beigās izvērtīsies mūsu dzīve, protams, viss ir atkarīgs no mums pašiem, mēs pieņemam lēmumus pēc saviem ieskatiem un savu dzīvi rakstām paši. Neviens cits mūsu vietā neizlems, taču apkārtējo spieidens mūsdienās ir diez gan liels, un tas spēj izmainīt daudzu cilvēku domāšanu un uzskatus.

 

 

 

 Nākamais jautājums varbūt būs mazleit sarežģīts, nebūs tik viegli atbildēt, bet Tu jau pēc 3 jautājumiem man esi pierādījis, ka esi viens no domāt spējīgākajiem cilvēkiem šajā lielajā virtuālajā ģimenē, tāpēc nebaidos Tev to jautāt. Tātad, kādi ir tavi dzīves principi? Ko Tu cilvēkā uzskati par svarīgu?

 

Kādu, kas ir gatavs noturēties virs ūdens, upe pati aiznesīs uz okeānu. Cenšos noturēties tajā stāvoklī, kurā esmu šobrīd, cerībā, ka straume mani pati aiznesīs uz priekšu, kas nozīmē, ka man nevajadzēs daudz pūlēties, beigās, neatkarīgi no tā vai ceļā būs šķēršļi, vai nē, laurus plūkšu es. Diži daudz principu dzīvē man nav, pie kā pieturēties, taču varu teikt – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Arī mūžu centies izprast cilvēkus. Es, protams, nesaku, ka esmu ideāls cilvēks, ar to labāko personību, taču sev apkārt vēlos redzēt apzinīgus cilvēkus, kuri zina savus mērķus dzīvē. Izbaudu tādu cilvēku kompāniju, kuri nav apmāti ar sevi, viegli uztvers melno humoru, jo mēdzu būt tas, kurš izteiks kādu dzēlīgu piezīmi par otru, taču dziļi sirdī neko sliktu nebūšu domājis, jo kāpēc uzturēt sliktas attiecības ar cilvēkiem. Protams, apbusēja cieņa, manā skatījumā, ir ļoti svarīga. Cienu tos cilvēkus, kuri vienmērbūs gatavi palīdzēt, nesaņemot pretī neko. Tad ir apziņa, ka šim cilvēkam var uzticēties.

 

 

Cik liela nozīme naudai ir tavā dzīvē? Vai uzskati, ka cilvēks bez naudas nevar būt laimīgs, vai tieši otrādi, nauda padara cilvēku nelaimīgu?

 

Manā dzīvē nauda nespēlē tik ļoti lielu lomu, kamēr vēl mācos vidusskolā un dzīvoju pie vecākiem, jo par mani parūpējas kāds cits. Es, protams, neatteiktos no pāris miljoniem eiro skaidrā naudā, lai baudītu dzīvi uz visiem simts. Skaidri zināms, ka ar naudu paveras vairāk iespēju dzīvē, jo mūsdienās visam vajag naudu, taču neuzskatu, ka nauda padara cilvēku laimīgāku. Laime slēpjas patiesā mīlestībā. Tie, protams, ir mani uzskati un mans skeptiskais viedoklis.

 

 

Btw, man netrūkst ideju, bet man vienkārši patīk šie jautājumi, jo uzskatu tos par interesantiem. Bērnība ir posms, kurā sākas mūsu dzīve. Bērnība ieliek pamatus tavai personībai. Nu, tad pastāsti par savu bērnību, kāda tā bija? Vai pietiekami daudz laika pavadīji svaigā gaisā un vai Tava bērnība bija piedzīvojumiem pilna? Varbūt vari mums pastāstīt kādu konkrētu interesantu atgadījumu no bērnības?

 

Kā jau mēs visi, arī es gribu atgriezties bērnībā, jo tad bija mazāk lietas, par kurām domāt un uztraukties. Es,kā  90’o bērns (haha), bieži uzturējos svaigā gaisā, pie dabas krūts, būvēdams štābiņus, spēlējot kariņu, futeni un basīti, jo sēdēt pie datora uzskatīju par lieka laika nosišanu, protams, laikam ejot, manas domas diemžēl apgriezās par 180 grādiem. Atceros, ka mums ar draugiem vienmēr bija tās neprātīgās idejas, idejas par to, ka būvēsim robotus un laika mašīnas, dažādus izgudrojumus,ar kuriem pelnīsim miljonus un būsim stāvus bagāti. Visas šīs karstās vasaras dienas, kad ienāc vēlu vakarā iekšā, nosvīdis, netīrs un smirdīgs kā sētas suns, tas ir viss, ko vēlos šobrīd darīt, jo tas bija laiks, kad dzīve bija vieglāka, taču visi mēs nu jau esam izauguši un katram ir savas darīšanas, katrs ejam savu ceļu, saprazdami, ka vairs neesam bērni. Nebūs melots, ja teikšu, ka mana bērnība bija piedzīvojumu pilna un ir daudzi spilgti gadījumi par kuriem vienmēr ir prieks atcerēties. Atcerēties, kāds mazs rakaris biji. Kad citreiz tā sēdi, ar tējas krūzi rokās, un atceries par šo visu, saproti, ka.. Bļāviens, tik ilgs laiks jau pagājis, tā, kā bija agrāk, vairs nebūs nekad.  Es domāju, ka interesantākais atgadījums, kas noticis ar mani, bija laiks, kad man vēl bija 12 gadi un tajā laikā man ļoti patika dziedāt. Tad nu ar savu kaimiņu, kuram obligāti bija jādara viss, ko daru es, devāmies no kārtējā, tā saucamā mēģinājuma, kad sapratām, ka līdz autobusam ir jāgaida vēl labs laiciņš. Pulkstens bija jau pāri astoņiem, vēls ziemas vakars, pietura pilna ar cilvēkiem, taču mums gribas kaut kur nomest dibenu, atpūsties. Netālu no pieturas, burtiski 60 metru attālumā bija Jelgavas vecpilsēta. Tieši tajā mirklī tālumā redzējām jautrus jauniešus, kuri skrēja pakaļ vienam čalim, pa ceļam metot kūleņus un vicinoties ar dūrēm. Sākumā nesapratām, kas tās par interesantām rotaļām un devāmies tālāk noskaidrot. Ieņēmām labākās vietas, protams, turpinājām gaidīt autobusu. Pagāja kāds laiciņš un redzējām pretī nākam, acīmredzot, to pašu baru, kas pirmīt tur ālējās kā tādi slimnieki. Izrādījās, ka tie ir vietējie čigāni, kuri to vienu nabadziņu ķēra un gribēja sist, bet mēs, naivie divpadsmit gadnieki, domājām, ka viņi rotaļas spēlē. Viens čigānelis man sāka savā mēlē kaut ko klārēt un vilka pa seju. Es no uztraukuma pielecu kājās un bēgu, ko kājas nes, jo pamanīju, ka tieši tajā brīdī brauc autobuss. Neliela atkāpe – tad es sapratu, ka māku ātri skriet un nedaudz vēlāk sāku trenēties vieglatlētikā. Diemžēl es to pašu nevarēju teikt par manu draugu, kurš miesās lielāks, tika paklupināts un nedaudz apstrādāts. Vēlāk, kad čiganellas saprata, ka viņus novēro cilvēki uz ielas, aizbēga, atstājot manu draugu turpat, kurš kunkstēja, teikdams, lai izsauc ātros, kaut gan viņš bija tik pufīgs, ka viņam netika izdarīti nekādi miesas bojājumi, es šobrīd nopietni. Gribēdams kāpt autobusā, mani pēkšņi apturēja draugs, teikdams, ka atbrauks viņa tēvs un vedīs mūs uz policiju. Atbrauca pufīgā drauga tēvs, iesēdināja mūs mašīnā un gāja meklēt tos čigānzēnus. Miniet kas viņam bija rokā? Beisbolene. Kā varonis viņš izkāpa no mašīnās, jo kaut kādi vietējie džigiti bija mūs pamanījuši, bet cik ātri viņa tēvs izkāpa, tikpat ātri iekāpa, jo izrādījās, ka mēs ekipējuma ziņā bijām vājāki, jo tur katram otrajam bija ierocis, noteikti, ka ne reģistrēts, jo šaut viņi nešāva. Kas zina, varbūt spēļu. Lai nu kā, aizbraucot uz policiju, tur jau daži bija atvesti, viens no viņiem bija tas, kurš ievilka man pa ģīmi. Briesmīgākais bija tas, ka izrādījās, ka viņš ejot manā skolā un visu nākamo nedēļu, ejot uz skolu, es viņu redzēju stāvam pie loga foajē un skatāmies uz mani. Briesmīgākā nedēļa manā dzīvē.

 

 

 Vienmēr dzīvē sanāk nonākt neērtās situācijās. Varbūt vari padalīties ar kādu apkaunojošu notikumu, kas ar Tevi ir atgadījies un ir palicis atmiņā?

 

 Pirmajā klasē, kad dzīvoju vēl pilsētas centrā, devos mājās no skolas. Kā jau apzinīgs skolnieks, nedarīšu dabiskās vajadzības skolā, jo velnsviņzin, kas tajās tualetēs notiek. Uzkāpjot piektajā stāvā sapratu, ka tūlīt sprāgs pūslis un bikses būs pilnas. Aši, aši vilku atslēgas ārā, bāzu jau caurumiņā, taču viss velti, kā nevarēju, tā nevarēju. Taču vilcināties ar vairs nevarēja, stress ņēma virsroku un sapratu, ka iekšā netikšu. Noteikti, ka zini ,ka daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās ir tās trubas, pa kurām mest atkritumus uz lielajiem konteineriem. Tad nu lūk, kā jau teicu – saprazdams, ka netikšu iekšā, ķēros pie ārkārtas varianta, aizskrēju līdz vietai kāpņu telpā, kur atradās tā truba, norāvu vāku, atrāvu bikses un ļāvos straumei plūst. Nekad dzīvē nebiju juties tik atvieglots, bet... Šādi stāsti nekad nebeidzas ar laimīgām beigām, jo sapratu, ka ceturtajā stāvā jau ir cilvēki, taču apstāties būtu neprāts, jo bija pārāk labi. Nespēju to izmest no savas galvas, kad ieraudzīju tās sievietes sejas izteiksmi, kad viņa nāca un ieraudzīja, ka septiņgadīgs puisītis čurā misenē..

 

 

 

 Vai Tev ir kādi apslēpti talanti? Iepriekš jau minēji, ka zīmē. Ko parasti zīmē un no kā iedvesmojies? Protams, nekur neizspruksi no savu daiļdarbu atrādīšanas, cerams, ka nofočēsi, uploadosi un padalīsies ar mums, bet to vēlāk.

 

Nezinu, cik ļoti to varētu nosaukt par apslēptu talantu, taču man sanāk un man ļoti patīk gatavot ēst. Gatavoju to, ko esmu redzējis, ka māte taisa, veicu pierakstus, lai pēcāk neaizmirstu kā kas darāms, kā arī smeļos iedvesmu recepšu grāmatās un internetā. Jā, zīmēt arī ir viena no lietām, ko labprāt daru un kā es pavadu savu brīvo laiku pēdējos mēnešus. Saku uzreiz, nepatīk gleznot. Ienīstu otas. Dodu priekšorku zīmulim un melnajam marķierim. Parasti zīmēju kaut ko vienkāršu, nepārvērtējot savas prasmes. Pēdējā laikā iedvesmu smeļos no viena tetovētaja, kuram nejauši uzdūros pinterestā, viņa stils mani uzrunāja un manā skiču mapītē jau ir 50 zīmējumi, kurus labprāt uzzīmētu. Šobrīd nav uzzīmēts diži daudz, jo citreiz, atnākot mājās, jūtu, ka esmu gatavs pavadīt pāris stundas zīmējot, taču beigās attopos gultā ar austiņām ausīs. Protams, ka man nav problēmu parādīt tos zīmējumus, uzreiz atvainojos par kvalitāti, gan attēla, gan zīmējuma

 

 

 

Kādu Tu redzi savu nākotni pēc 10 gadiem? Nu, iedomājies, ka pēc 10 gadiem šī intervija joprojām ir pieejama interesentiem un Tu viņu netīšām atrodi, par tādu jau sen esi aizmirsis. Kā Tu savu dzīvi iztēlojies pēc 10 gadiem, ko Tu vēlētos savā dzīvē redzēt?

 

Ceru vairs nečurāt miskastēs. Nu labi, jokus pie malas. Nekad īsti neesmu domājis, kāda būtu mana dzīve pēc 10 gadiem. Dzīvoju šodienai un ar nepacietību gaidu rītdienu. Taču, ja man šobrīd jāfantazē un nedaudz jāpalauza galvu, tad varētu teikt, ka būtu parasts 9 to 5 ofisa džekiņš, kurš nespēj izrauties no rutīnas. Protams, pēc 10 gadiem būtu interesanti uzdurties šai intervijai, būtu interesanti paskatīties, ko labu esmu rakstījis savos 18 gados par sevi, taču noteikti, ka arī apkaunojoši.

 

 

Bieži piemini vārdu ''anxiety''. Arī es pats ikdienā jūtos mazliet awkward nepazīstamu cilvēku priekšā, ir grūti iejusties svešās kompānijās. Manuprāt, tā ir masīva problēma mūsdienu jaunatnē. Kādi ir tavi ieteikumi cilvēkiem, kuri ikdienā cieš no ''anxiety'' pazīmēm? Kā Tu pats ar to tiec galā?

 

Jā, minu gan, ļoti labs novērojums. Es, protams, neesmu psihiatrs vai velnsviņzin kāds ārsts, taču varētu teikt – nenoslēdzies sevī, komunicē ar cilvēkiem, esi atvērts un uzsmaidi pasaulei, jo pasaule tad uzsmaidīs arī Tev. Necenties būt trūkumcietējs, dari visu, kas Tev patīk,  kas Tavos spēkos, lai būtu labāks cilvēksRunājot par sevi.. Ja godīgi, tad es ar to necenšos tikt galā, tā ir lieta, kuru es pieņemu kā pašsaprotamu. Vienkārši ielieku austiņas ausīs, klausos labu mūziku (mūzika ir neatņemama dzīves sastāvdaļa) un ignorēju visu, kas notiek apkārt. Es augstāk minēju lietas, kuras iesaku cilvēkiem, kuri saskarās ar anxiety, taču pats tās neņemu vērā, interesanti.

 

 

Okey, pa lielam Tevi esam iepazinuši, ja vēl kas ienāks prātā, pajautāšu vēlāk. Identy ir komūns, kurā esi sastopams ikdienā. Tās ir tavas virtuālās mājas un Tu esi daļa no mūsu lielās ģimenes. Pastāsti, kā atradi šo superīgo komūnu un kāpēc izlēmi uzturēties tieši šeit, kas Tevi te piesaista.

 

Uzturējos vēl tad, kad bija dr serveris, patika lēkāt tās mapes, kaut gan nekad nemācēju visus tos long jumpus un citas lietas, ar kurām izcēlās citi spēlētāji. Spēlēju tur salīdzinoši ilgi, taču nekad nebiju uzskatījis par vajadzīgu reģistrēties, jo bija brīdis, kad visa tā forumu padarīšana bija piegriezusies un gribēju tikai pačīžot serveros. Kaut kad 2016. gada beigās sāku spēlēt identy cs go serveros un nodomāju, ka ir jāreģistrējas. Ja reiz serverī ir daudz tauta, tad forumu noteikti arī gāž no kājām cilvēku pūlis. Man bija taisnība. Piereģistrējos, ieraudzīju pāris zināmas sejas no citiem projektiem, tai skaitā Tevi, kaut gan par manu eksistenci nezināji, bet nekas. Iepazīstināju ar sevi citus foruma lietotājus un sapratu, ka šeit ir pretīmnākoši cilvēki, laba atmosfēra un vienmēr kūsā dzīvība, vienmēr ir progress un serveri/forums attīstās, kas, protams, priecē! Laikam ejot, sapratu, ka šeit ir cilvēki, kas klausās labu mūziku, ko es ļoti novērtēju cilvēkos.

 

 

Kādas izmaiņas vēlies redzēt Identijā? Varbūt Tev ir kādas idejas, kuras, tavuprāt, būtu izdevīgi realizēt Identy vadībai?

 

Man, protams, ir dažnedažādas idejas, citas nelielas, citas ekstra nerealizējamas, taču visu uzreiz negribas izklāstīt, jo parasti ir tā, ka katru nelielo un nerealizējamo ideju kaut kādā brīdī papildinu, lai tās kļūtu lielākas un vēl nerealizējamākas. Šobrīd mani apmierina viss, ko dara Identy administrācija/ galvenie bosi, kuri iegulda savu brīvo laiku un zināšanas Baltijā labākajā komūnā, viss ir brīnišķīgi un uz doto brīdi nav lietas, pie kurām varētu piekasīties un teikt- nē, šis neies krastā. Šie cilvēki regulāri nāk klajā ar jaunām idejām, jauniem ierosinājumiem, lai portālu un serverus padarītu vēl labākus, kas priecē. Galvenais noturēt šo pašu līmeni, kāds ir tagad, lai nesakāpj galvā un tas viss būs čiki puki.

 

 

 Labi, paldies Tev par šo informācijas bagāto interviju. Beigās vēlos, lai izsaki kādu novēlējumu visiem Identy lietotājiem. Varbūt Tev pat ir kāds ieteikums man, kā intervētājam? Ko mainīt, ko pats personīgi vēlies redzēt nākamajās intervijās?

 

Nāciet biežāk plugā un sastādiet kompāniju.. Bet ja nopietni, tad palieciet tik pat pozitīvi jaunieši, kādi esat šobrīd, jo jūs izstarojiet tādu patīkamu enerģiju, kas liek palikt šeit. Visu cieņu Tev, kā intervētajam, ka vispār uzņēmies šo darbiņu, tomēr tās ir vairākas stundas, ko pavadīji, gaidot, kamēr viss tiks izdarīts. Ticu, ka nav viegli izdomāt tik interesantus jautājumus, pēc tam vēl apkopojot manas neinteresantās atbildes. Šobrīd esi sevi pierādījis kā augstas klases intervētāju, žurnālistika Tevi gaida, nešaubos, ka neesmu vienīgais, kas tā domā!

 

 

Linki uz Crybaby'a mākslas darbiem:

 

http://www.bildites.lv/images/fvpg2e5u/108822/original.jpg

http://www.bildites.lv/images/46rw25a8/108821/original.jpg

https://imgur.com/a/qGSTw

 

Paldies, ka interviju izlasīji līdz galam. Ja Tev ir kāds konkrēts jautājums, kuru vēlies uzdot Crybabya'm, tad atstāj to komentāros, domāju, ka viņam nebūs iebildumu atbidēt. Protams, ja ir kādi ieteikumi man, tad arī tos atstāj komentāros, cheers.

 

[simplijs 5133]

daļu izlasīju, bet Janci:

 

dekāde = desmit dienas

decade = desmitgade

 

edit: otru daļu izlasīšu rītdien.

edit2: izlasījums, very good, interesanti.

[skaruu 1341]

daļu izlasīju, bet Janci:

 

dekāde = desmit dienas

decade = desmitgade

paldies par labojumu, šo tiešām nezināju!

[Vasja 407]

Kurš būs nākamais Jānis, kuru intervēs? xd

 

Abi arī sarakstījuši baigos tekstus, jauki 

[akka 13400]

jāņfobija, bailes no ne-jāņu intervēšanas  

 

intervija ļoti nice, forši burti un teksti sarakstīti..

 

 

izlasīšu vēlāk.

[TIGER 1372]

Izcila intervija,cepuri nost! Gaidu nākamo.

[blurryface 439]

ļoti laba intervija @@Go Hārds. , @@skaruu .

plašas un interesantas atbildes, interesanti viss pastāstīts. gaidu nākamo  :clapx:

 

 

[zoldins 370]

Paldies Go Hardam par intervēšanu un skaruu par piekrišanu intervijai, kā jau iepriekšējā reizē, bija patīkams lasāmais, biju ieinteresēts lasīt un laiks netika bezjēdzīgi izšķiests. Tā tik turpināt, gaidu nākamo lasāmo. 

[valca08 190]

Paldies par kvalitativu interviju !!

[kriwiits 3]

Nu tu atbildējis.. es pat visu izlasīju, diez gan interesanti. Diez pārspriedumus arī tikpat labus raksti, ko?

Es neteiktu, ka tu esi tas kautrīgais ar "anxiety". Manuprāt, tu ļoti veiksmīgi komunicē ar visiem, pat nepazīstamiem - īpaši pēdējā laikā. Gribētos gan, lai vairāk gribasspēku atrodi priekš tās skolas - domāju, ka pats apzinies, ka tas ir nepieciešams.

Tev vēl vispār ir vēlme atgriezties vieglatlētikā? (piemēram, ja tev vispār beigtu sāpēt tā kāja) Nebūtu slikti ar tevi dalīt kādu medaļu komplektu Latvijas čempī.

 

Interesanta intervija, oriģināli jautājumi. Keep it up!

 

Edited March 17, 2018 by beershake

[mindfuck 1717]

uuuu būs labs lasāmmateriāls pirms gulētiešanas

[cimdinjsh 47]

šausmas gohard tev padodas šis tik fucking ļoti , atvainojos par vārdu izvēli Q_Q , gaidiju no crybaby ļoti garas un pamatojošas atbildes un saņemo arī to , super paldies puikas labs darbs !!!!

[skaruu 1341]

 

Paldies, ka izlasīji interviju @@beershake! 

 

• Runājot par pārspriedumiem un šo interviju - tomēr ir vieglāk izteikties par tematu, kuru labi pārzini, I mean, par sevi. 
• Par vieglatlētiku - šaubos, vecīt, ka tur kādreiz atgriezīšos, pat ja kāja vairs nesāpētu vispār. Šobrīd ir citas lietas, kuras labprāt daru brīvajā laikā un tbh, pēc sporta nemaz neilgojos. Došu iespēju Tev izpausties un vienīti gūt panākumus. Jūtu, ka īsti vairs nekas labs nesanāktu, ja arī atgrieztos, ja pat ar suni dauzoties ārā, esmu beigts pēc laba laiciņa, es tieši runāju par kāju.

[justNiks 141]

Sakuma apskatijos, negribejas tik daudz lasit, bet nu tomer izlasiju.;D

Diezgan profesionali, patika. Nepalika garlaicigi lasot.

Janim though, vins teica,ka nevar izdomat ko grib darit pec videnes utt. Tas ir normali, nepazistu nevienu,kas reali zina, ir daudzi kuri saka,ka nu darisu to un sito, bet beigas aiziet pa visam citu celu. Laiks daudz, atradisi kas patik, kas velk ara no gultas no rita. Galvu augsa, veiksmi!